Helmuts Ņūtons par Helmutu Ņutonu

Attēls 1

Anotācija:

Fotogrāfs Helmuts Ņūtons dzimis 1920. gada 31. oktobrī, Berlīnē – Vācijā, ebreju ģimenē. Viņš bija slavens ar savu darbu kā modes fotogrāfs, bieži veidojot dažādus projektus “Vogue magazine”, kā arī veidojot provokatīvas, atkailinātas foto sesijas.Miris 2004.gada 23.janvārī ASV.

Lekcija:

Helmuts Ņūtons par Helmutu Ņūtonu
1.Manas fotogrāfijas
Par savām fotogrāfijām varu yeikt tikai vienu-tās vienmēr ir asas! Cik sevi atceros, es vienmēr esmu fotogrāfējis, jau būdams puišelis īsbiksēs. Fotogrāfija mani saista, vēl vairāk, tā ļauj man dzīvot, tā , kā es to vēlos.
Neuzskatu sevi par patērētāju sabiedrības fotogrāfu, bet es strādāju kapitālisma sistēmā. Nekad nēesmu pretendējis uz mākslas fotogrāfa statusu. Vienmēr esmu strādājis pēc pasūtijuma, un neplānoju to mainīt. Pēdējos 15 gados ir notikusi tikai viena izmaiņa: vienmēr esmu strādājis pēc pasūtijuma, tikai tagad es varu izvēlēties klientu. Tādā veidā nav nekādas robežšķirtnes starp to, ko es daru priekš sevis vai pārdošanai. Savas fotogrāfijas es neslēpju atvilktnē starp zeķēm, taisni otrādi, es tās cenšos parādīt pec iespējas plašākam lokam! Es pilnībā kontrolēju savu darbu! Es to saucu ‘'likt sistēmai ,lai tā strādā tavā labā’’. Cilvēkiem, kuriem es strādāju , ir vairāk naudas nekā es kādreiz mūžā spēšu ieraudzīt. Viņi ir bagāti, ļoti bagāti- rūpnieki, lieli uzņēmumi, populāri žurnāli. Nekādas līdzjutības man pret viņiem nav. Taču , šad tad, es strādāju pilnīgi bez maksas, un mans gandarījums no tā nav mazāks. Es varu fotografēt jaunu cilvēku tikko izveidotiem uzņēmumiem, ja viņiem nav pietiekoši naudas lai maksātu tiem kuri strādā viņu labā. Protams, ja tas ko viņi dara, mani interesā, un es redzu, ka varu viņiem palīdzēt, tad es to daru.
2. Mana apmācība
Manis fotografētie portreti, tāpat kā akti, nāk no modes fotogrāfijas. Es vienmēr esmu bijis modes fotogrāfs. Sākumā es gribēju būt slavens reportieris un klīst pa pasauli, bet dzīve iegrozija savādāk. Bez graša kabatā 18 gadu vecumā es nokļuvu Singapūrā, vietējā avīze Straight Times -iznāk vēl joprojām- piedāvāja man reportiera vietu. Tajā laikā man bija Rolleiflex, taču katru reizi, kad atgadījās kas tāds, ko vajadzēja fotografēt, es ierados par vēlu. Pēc divām nedēļām viņi mani atlaida, un es vēl ilgi sēdēju bez naudas. Taču savu iedvesmu es ļoti bieži gūstu no reportāžas uzņēmumiem. Manuprāt - reportāža ir lielisks fotogrāfijas lauks. Esmu diezgan daudz pētijis paparaci uzņēmumus. Es domāju, pārsvarā gadījumu tie ir ļoti spēcīgi. Fotogrāfija ir kļuvisi pārāk intelektuāla. Sevišķi iesācējiem tas ir aktuāli.
3.Objekts
Jautājums: Kā fotogrāfs, jūs esat antiformālists. Jūsu skats uz vizuālo mākslu ir tāds, ka , fotogrāfijai, pirmkārt, ir jāatspoguļo tavs unikālais skats uz objektu (sižetu), ne tikai formu, kādu objekts ir pieņēmis?
Atbilde: Tieši tā, objekts ir galvenais , kas mani interesē.
J.: Kā jūs izdomājat savas fotogrāfijas?
A.: Tas ir garš process. Neviens to nezina, bet , iesākumā es visu pierakstu. Man vienmēr līzdi ir mazs blociņš, kurā es visu pierakstu, sīki un smalki. Es nemāku zīmēt. Tādēļ es taisu piezīmes- par rekvizītiem, apgaismojumu, manas bildes sastāvdaļām. Sviedri padusēs, pietūkušas lūpas, skūpsts, vīrieša plecs, sievietes roka, saliekts elkonis, muskuļu spēle, vīrietis un sieviete, kaili līdz jostasvietai, vīrietis…
4.Vēstijums
Manas fotogrāfijas nesatur nekādu vēstijumu (message). Tās ir ļoti vienkāršas un tām nav nepieciešams nekāds skaidrojums. Ja nu gadījumā ir nepieciešams ilgāks laiks lai tās saprastu, tad tas ir tikai tādēļ, ka tajās ir daudz detaļu, un tajās notiek vairākas darbības. Taču pārsvarā gadījumu tās ir diezgan vienkāršas.
5. Fotogrāfijas izveidošana
Scēna, fotogrāfijas izveidošana- lūk , kas mani interesē. Vēl man patīk strādāt pa naktīm. Man patīk, ka mani redz. Tas mani saista.Katram fotogrāfam ir kāda sava ideja, kura viņu neliek mierā. Šī ir manējā. Esmu radis izmantot visu , kas man ir apkārt. Ja, piemēram, man jāfotografē briljanti, un man tos patīk fotografēt pludmalē, saules gaismā- man vienmēr rodas problēmas ar apdrošināšanas kompānijām. Tās man neļauj pat soli spert bez miesassarga. Šādu fotogrāfiju izveidē pats grūtākais ir, kā skatītājam pavēstīt to, ka es zinu : šie ļaudis ir apbruņoti. Bet sievietes, briljanti-tas jau ir vienkārši. taču es negribēju, lai miesassargi nojaustu, ka arī viņi ir kadrā. Kā daudziem fotogrāfiem, arī man ļoti patīk vitrīnu manekeni.
Man patīk maldināt cilvēkus. Bieži manās fotogrāfijās sievietes izskatās kā manekeni, bet manikeni kā sievietes . Šis jūklis man patīk, un man patīk apspēlēt šo divējādību. Otra mana aizraušanās ir peldbaseini. Bērnu dienās es daudz nodarbojos ar sportu. Es mīlu ūdeni, tas padara mani traku, tāpat kā peldbaseini, sevišķi lielās pilsētās.
6. Īpašā pasaule
Pasaule, kuru es fotografēju, ir diezgan neparasta- tas vienmēr, vai gandrīz vienmēr, ir viens personas tips. Tās vienmēr ir sievietes, acīmredzot, bagātas sievietes. Es fotografēju augstāko klasi, tādēļ, ka es to ļoti labi zinu. Gadījumos, kad man kāds jautā, kāpēc es nefotografēju monētas otru pusi, es saku, ka es to īpaši labi nepārzinu un ir pietiekoši daudz fotogrāfu, kuri to jau dara. Es daru to, ko pārzinu. Ja es savas modeles nofotografētu nabadzīgā, trūcīgā vietā, tas izskatītos absolūti falši. Ļaudis runā, ka manas fotogrāfijas ir atrautas norealitātes. Tā nav taisnība: tajās viss balstās uz realitāti.
7.Sievietes
Es reti fotografēju studijā, jo nedomāju, ka, sieviete spēj atdzīvoties, iejusties lomā uz balta fona. Es gribu parādīt kā sievietes dzīvo, ar kādu mašīnu pārvietojas, kā ģērbjas, kādus ļaudis viņa redz. Un nav svarīgi no kurienes viņas ir Ņujorkas, Parīzes, Talsiem vai Nicas. Nacionalitātei nav nozīmes. Zināmu aprindu sievietes, neatkarīgi kur viņas dzīvi, ģērbjas un izskatās vienādi. Tā ir patērētāju sabiedrības kopējā iezīme. D&G jūs varat nopirkt jebkurā vietā uz zemeslodes. Es vēlējos parādīt kā dzīvo noteikta slāņa cilvēki, kāds ir viņu uzvedības modelis.
8.Provokācija
J.: Ko nozīmē-provocēt cilvēkus? Jūsu fotogrāfja diezgan bieži būvēta uz provokācijas pamatiem.
A.: Man patīk vērot reakciju. Neciešu maigumu. Man patīk provocēt, taču ne jau ar objekta izvēli, kaut arī dažām idejām arī tas tiek izmantots, sevišķi ja tas palīdz atrast jaunus vizuālos paradoksus. Ja es slīcinu modeli rekvizītos, vai nostādu kā stabu, vai veidoju kailuma un apģērba kontrastu, vai lieku lai uzvelk melnu krūšturi zem baltas blūzes- tad es iegūstu, vai vismaz ceru iegūt, pretrunīgu elementu saspēli, kura sākumā izskatās negaidīta, bet , ar laiku, skatītājs to pieņem. Vienīgais provokācijas veids kuru es nevaru ciest un manos darbos tam nav vietas- sirreālisks tēls.
9. Vulgaritāte
J.: Daži ,Jūsu publicēti albumi, ir ar vulgaritātes pieskaņu. Jūsu attieksme pret to?
A.: Es absolūti ticu šiem albumiem. Es mīlu vulgaritāti. Mani ļoti pievelk slikta gaume- tā ir daudz interesantāka par to, ko, mēdz dēvēt- par labu gaumi, kas nav nekas vairāk, kā standarta skats uz lietām. Es lepojos ar ‘'Sleepless Nights’’. Nedaudz mazāk ar ‘'Secret Women’' ( šis gan bija ļoti komerciāli veiksmīgs). Es nefotografēju priekš sevis, un vēl mazāk priekš mākslas. Ja mākslas pasaule mani nepieņem, tad viss , ko es varu pateikt ‘'veiksmi tev,mākslas pasaule!’’. Meklējot savu skatpunktu, es negrasos sākt, ar to, ka, noskaidrošu, ko mākslas pasaule pieņems, lai es tai varētu pielāgoties. Lūk kādēļ viss tas sadomazohisms no ‘'Sleepless Nights’'vēl joprojām mani interesē. Man bagāžniekā vienmēr ir ķēdes un slēdzenes,-ne jau priekš manis, manām fotogrāfijām. Un , starp citu, es nekad nesienu mezglus ļoti cieši.

Oriģināls: "Helmut Newton by Helmut Newton" in Helmut Newton (New York: Pantheon Press, 1987)
Tulkojums: A.Tarabanovskis www.altafoto.lv