Marks Rotko.

Attēls 1

Anotācija:

Marks Rotko protams nav nekāds fotogrāfs, slavu ieguvis kā gleznotājs ;-) bet viņa devums vizuālajā mākslā tāpat nav pārvērtējams. Šeit neliels tulkojums no dažādām vietām.

Lekcija:

Māksla gaidīt.

Pat nekustoties glezna liesmo. Skatiens maldās. Tas it kā iedziļinās attēlotajā, bet tai pat laikā nepazūd tajā, turpina pārbaudīt/meklēt. Nav nekādu tēlu, tikai spiedoša krāsu elpa. Oranžā un okera apvienojums ceļ netveramu sienu. Jautājums par gleznas necaurspīdīgumu paliek atklāts, liekas, vēl pavisam nedaudz un mēs spēsim redzēt tai cauri. Nav iespējams būt pilnīgi pārliecinātam. Izskatās, ka arī pati gezna jūtas nepārliecinoši, šaubās. It kā nedaudz vibrē. Nu jau no tās vairs nevar atrauties.
Pirmajā acu uzmetienā vienkāršs darbs, bet tik pretrunīgs, kad sākam to aplūkot. Rotko darbs neko nestāsta, tikai par pašu skatītāju. Var jau gadīties, ka tā var teikt par jebkuru darbu glezniecībā, var jau būt, ka šis darbs ne ar ko principiāli neatšķiras no citiem. Vai tad nav acīmredzams, ka visus mākslas darbus mēs uztveram šādā veidā? Iespējams, nē. Atrasties pirms mākslas darba un aplūkot to, tā ir viena lieta, bet, lūkoties tajā, kā mēs to daram, kad skatamies acīs savam sarunu biedram, bez jebkādas piespiešanas vai kādas citas nozīmes, tā jau pavisam cita lieta. Gleznas tukšums atbrīvo skatītāju no nepieciešamības domāt. Patreiz prāts atpūšas. Skatītājam ir nepieciešams tikai būt šeit, un tagad, pa īstam, tas arī viss. Skatītājs nedomājot atrod īsto skatpunktu, nedaudz pavirzās uz priekšu, atpakaļ, nostājas centrā…
Vārda vistiešākajā nozīmē viņš noskaņojas uz šo darbu, un , visbeidzot, sastingst. Tieši šādā veidā šis darbs sāk dzīvot. Mēs pamazām saprotam, ka tā, kad esam atteikušies no visa traucējošā, tas sāk ar mums runāt. Rotko glezna sargā savu teritoriju. Tā gluži nemanot nomāc visu apkārtējo pasauli.
Krāsainie taisnstūri, atrodoties viens uz otra, atkārto gleznas rāmi. Tie velk mūs uz attēla centru, šādā veidā uzaicinot spert pirmo soli, attālinoties no malām ,aizmirst par tām, jo pārāk tuvu tās atrodas reālajai pasaulei. Ir nedaudz jāatlaiž tvēriens. Pievērsiet uzmanību citām līnijām , tās ir jūtu zonas, kur sarkanais pazūd oranžajā, vai oranžais piekāpjas sarkanajam, patreiz līdz galam vēl nepazūdot. Jāapgūst maigās toņu pārejas.
Pieklusinātā ģeometrija garantē stabiltāti šai konstrukcijai. Tā slēpj savu līniju spēku, to nav vērts uzreiz atklāti demonstrēt. Šeit skatītājs atrod vientuļu vietu kur pabūt kopā ar sevi, savām domām, cenšoties savākt ieraudzīto vienkopus, tai pat laikā saprotot, ka nekas tāds nav iespējams. Šī glezna cilveka augumā, rada bezgalīgas telpas iespaidu, kura izstaro krāsainu gaismu, kas reizē ir gan kustīga, gan atrodas pilnīga miera stāvoklī. Šī krāsa, pilnīgi nešaubīgi, ir ļoti trausla, tai pat laikā tā aprij gaismu lieliem kumosiem.
Šīs gleznas gaismas spēks, neapšaubāmi, būtu ļoti bīstams, ja tas netiktu savaldīts ar nedaudz izplūdušajām kontūrām. Šīs pārejas nedaudz aizmiglo skatu un tai pat laikā aizsargā mūs. Ja nu vienīgi zelta tonējums uz vecajām ikonām piešķīra tādu pašu intensitāti: Mūžības ēna pār cilvēkiem un notikumiem, tā ierobežoja cilvēku brīvību. Pat koncentrējoties uz gleznā attainoto sižetu nebija iespējams aizmirst tās klātbūtni: kā strupceļa un mūžīgās dzīves apsolītāju. Rotko atcēla kā vienu tā otru. Viņa darbā skatiens nesastop nekādus šķēršļus. Mūžība rit starp krāsu pārejām. Viņš izņēma no sava darba lietas, cilvēkus un viņu notikumus. Viņa darbs māca cilvēku, kamēr tas vēl var, ielūkoties tukšumā.
Tukšumā? Visa glezniecības vēsture ir kaut kādā veidā ir saistīta ar to. Gadsimtiem ilgi runa bija tikai par to, kā aizpildīt tukšumu, maskēt to, vai arī padarīt viņu panesamu. Vajadzēja to slēpt. Sākumā cilvēki veidoja tēlus ,lai radītu to, ko nebija spejīgi ieraudzīt. Visbiežāk cilvēki zīmēja to, kas ir tālu un neaizsniedzams, vai mirušos. Leģendas , kuras stāsta par glezniecības rašanos, vairāk vai mazāk runā par to.
Tā ,piemēram, Plīnijs Vecākais stāsta par podnieka meitu, kura pavadot savu iemīļoto tālā un ilgā jūras braucienā, ar ogli apvilka viņa ēnu uz sienas. Kad viņš bija devies prom, apveids uz sienas bija viņas mierinājums. Tieši šādā veidā, ja ticam seniem manuskriptiem, radās zīmējums. Arī stāstā par svēto, kura noslaucīja Kristus sviedrus no pieres viņa pēdējā ceļā, un atklājot uz sava lakata viņa atveidu, šādā veidā Kristus neilgi pirms savas nāves dāvāja cilvēcei savu portretu, mēs redzam to pašu.
Atceroties šādas leģendas mēs varam izskaidrot jebkuras gleznas rašanos. Realitātes atveidošana vai tās tēla izveide- nav pašmērķis, bet gan veids kā sagādāt sev objektu, kurš vajadzības gadījumā, spēs šo realitāti aizvietot. Glezniecība sniedz cilvēkam to, ko viņš ir pazaudējis, vai ļoti vēlas iegūt.
Rotko darbs nesniedz šādu iespēju. Rotko atsakās no nelielajām viltībiņām ,kuras palīdz mums ,uz laiku, aizmirst par Mūžības esamību. Un vietā viņš neko nedod. Viņš nepalīdz apmānīt neesamību, viņš no tās taisa sižetu. Viņa glezniecības būtība brīnumainā kārtā ir cieši saistīta ar mūžīgu gaidīšanu. Mūžīgu, tādēļ, ka atrisinājuma nebūs, ja nu kādreiz visi pārklāji tiks noņemti, mēs to neuzzināsim tik un tā. Tas ir ārpus mūsu iespējām. Mūsu dzīve ir pārāk īsa. Gleznas jēga mums neatklāsies kaut kad. Nav nekādu ‘’kaut kad’’, ‘’varbūt’’, ‘’ iespējams’’. Jautājuma būtība nav tajā , ka kaut kas ir jāgaida, bet gan tajā, lai tu būtu, būtu pa īstam cilvēks, cilvēks kā gaidoša būtne. Maigi un reizē nežēlīgi, Rotko mūs atved līdz tikšanās brīdim ar briesmīgo dubultpatiesību , kura slēpjas pašā gleznā, : nepieciešamība pēc attēla un principiāla tā neiespējamība.
Liekas, ka krāsas gaist. Tās sniedz nojausmu par to, kas paliek neredzams. Tas padara mūsu vēlmi ne tik mokošu. Taču kaut kas mums liek vēl nedaudz uzkavēties. Pienācis laiks pavadīt okranžo līdz tam punktam kur tas izgaist, un ļaut svelmainajam sarkanajam sevi pievarēt.
Garām paslīd rozā horizonts , piespiezdams audeklu vibrēt. Viss vēl var mainīties. Glezna-tas ir slieksnis.



Pats Rotko par glezniecību:

‘’ Iespējams, jūs esat pamanījuši manu darbu divējādo dabu, tās vai nu izplešas visos virzienos, vai, gluži pretēji, saspiežas visos virzienos. Starp šiem diviem poliem atrodas tas ko es spēju pastāstīt’’.
Rotko īpaši uzsvēra skatītāja atbildību mākslas darbu priekšā: ‘’Tikai pateicoties skatītāja un gleznas mijiedarbībai tā atklājas un dzīvo. Tieši tāpat arī mirst’’.
“Mākslinieku vidū ir pieņemts, ka nav svarīgi, ko mākslinieks glezno, galvenais, lai tas būtu labi uzgleznots. Tā ir akadēmisma būtība. Nepastāv tāda lieta kā laba glezna, kura ir ne par ko…”

Materiāls tapis izmantojot: Daugavpils Marka Rotko centra informāciju :www.rothkocenter.com
Francoise Barbe-Gall grāmatu Pasaules glezniecības šedevri.
Tulkojums: A.Tarabanovskis