Džoks Stērdžess. Bez mulsuma

Attēls 1

Anotācija:

Palasīju polemiku par tematu un notikumu kaimiņvalstī, ietrāpijās pa rokai raksts, kuru iztulkoju.Domāju būs noderīgs... kādam ;-)

Lekcija:

''Džoks Stērdžess. Bez mulsuma.''


Pēc apsūdzībām par atklātu bērnu un pusaudžu pornogrāfijas demonstrēšanu Maskavā slēgta slavenā amerikāņu fotogrāfa Džoka Stērdžesa izstāde. Tik tālu viss tā kā skaidrs. Lasot par šo tematu un skatot viņa darbus manās rokās nonāca mākslas zinātnieces, Krievijas zinātņu akadēmijas, mākslas teorijas un vēstures Institūta, vecākās zinātniskās līdzstrādnieces Irinas Čmirjovas raksts, kurā viņa skaidro kapēc Džoka Stērdžesa fotogrāfijas ir māksla , nevis pornogrāfija.
Ar fotogrāfiju ir nedaudz savādāk, kā ar citiem tēlotājas mākslas veidiem. Cilvēkiem, kuri uzauguši klasiskās mākslas iespaidā, ir skaidrs ,kapēc Sengrieķu vai Senās Romas laika atkailināta skulptūra ir māksla. Tieši tāpat mēs saprotam, ka saritinājies Mikeladželo puisēns Ermitāžā ir māksla un nevis pedofīlija.
Diezgan bieži , kad runa ir par mākslu, autoritātes vai kultūras pieredze mūs atbrīvo no pienākuma domāt par to, ko mēs redzam. Savukārt mākslinieks, pat ja viņš ir tēlnieks (pat ja...tādēļ, ka skulptūra , atšķirībā no ,teiksim, grafikas, ir ļoti uzskatāma, piemēram, “Dāvidu” mēs varam aplūkot no visām pusēm un redzēt visus muskuļus), diezgan bieži saskaras ar šiem jautājumiem. Tam pašam ''Dāvidam'' lipināja klāt vīģes lapas, gluži kā daudziem citiem darbiem. Mikelandželo ''Pastarā tiesa'' Siksta kapellā: daudziem tēliem , viņa māceklis Daniele da Volterra, kurš šīs nodarbes iespaidā pat tika pie iesaukas ''biksīšu uzvilcējs'', piezīmēja drapērijas, kaut arī Bībelē nekas nav teikts par apģērbiem cilvēkiem kuri augšāmcēlas.
Kad mākslinieks kaut ko plāno attēlot, viņam ir iespēja vispārināt, tas ir , radīt skatītājam iespaidu, ka tas, ko viņs redz nav pats attēls, bet gan tā vispārinājums,sublimācija. Līdz ar to runa nav vis par ķermeni ,kā tādu, bet gan tēlu. Kad parādijās fotogrāfija, parādijās arī aktu tēma. Fotogrāfijai ir tikai 180 gadu, bet jau 1840-to gadu sākumā akti tika uzņemti diezgan plaši: tādēļ, ka skatītāji to vēlējās. Un vēlējās aplūkot ne tikai tēlu vai tēlaini, bet arī fizisku būtni. Jau no paša sākuma bija meistari, kuri spēja skatīja interesi piesaistīt radītajam tēlam, nevis tikai fiziskam kailumam, bet bija arī tādi, kuri fotografēja to , ko vēlējās redzēt pūlis. Un vainot šeit fotogrāfiju būtu tas pats, kas teikt, ka rakstniecība ir vainīga vulgāru tekstu radīšanā.
Fotografēšana- tā ir tikai tehnika. Daļa no cilvēkiem , kuri pārvalda šo tehniku, ir mākslinieki, bet daļa -nav. Diemžēl izpratne par to, ka fotogrāfijā var būt arī daudz mākslas, nav augusi, saistīts tas ar cilvēku zemo kultūras līmeni. Cilvēki neko nezin par mākslas vēsturi un neko nesaprot fotogrāfijas vēsturē.
Fotogrāfija- tas ir teātris, un cilvēks , kurš to uzņem, ir režisors. Viņš var būt laimīgs, un var būt nelaimīgs. Laimīgam režisoram realitāte palīdz. Un tad viņa darbs kļūst par mākslu.
Stērdžess- ir ļoti laimīgs mākslinieks fotogrāfijā. Cilvēki viņam uzticas. Nevar piespiest modeli notēlot to, ka viņa ir lepna par sevi. Nevar modelim piespiest notēlot to, ka viņš dzīvo harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli. Vēl vairāk, šim cilvēkam ir jāuzticas fotogrāfam, lai runātu par tik smalkām lietām. Par to, ka ir iespējams būt pašam. Jāņem vērā, ka nūdistu sabiedrība , sabiedrība ar kuru strādā Stērdžess, ir slēgta un atklāta vienlaikus. Tā ir cilvēku kopa kura ļoti sargā savu harmoniju. Tādēļ, ka saprot, cik tā ir trausla saskarsmē ar pretēju uzskatu sabiedrību. Stērdžess nekad neko nav provocējis. Par viņu ir uzņemtas filmas, kurās redzams kā viņš strādā. Tas stipri atšķiras no tā kā strādā reklāmas fotogrāfs, vai mūsdienu multimākslinieki, kuri dzīvo provokācijās.
Stērdžess vispirmām kārtām ir tā saucamās fine art photo meistars, šeit svarīgas ir darba visas sastāvdaļas: mākslinieka vēstijums, sižets,harmonija, kompozīcija, attēla augsta mākslinieciska vērtība. Bez šaubām, tā ir īsta māksla. Viņš runā par to sabiedrības daļu, kura vienlaicīgi pievelk daudzus, un tai pat laikā nav aizsniedzama, jo katrs mēs dzīvojam ar saviem stereotipiem. Diezgan bieži cilvēki izturas agresīvi pret tiem, kuri vēlas būt paši, pat, tad, ja tas mums netraucē dzīvot tā, kā mēs to vēlamies.
Stērdžesa attēlos viss ir pārdomāts līdz sīkumam, un tik un tā, tie izskatās dabiski savā kompozīcijā. Viņš rada trauslus, neaizsargātus tēlus. Un tie, kuri šeit saskata, seksuālu aicinājumu, diemžēl, piepilda viņa darbus ar savu pieredzi un savu redzējumu. Mākslas darbs ir ļoti atkarīgs no tā vērotāja. Reizēm ir jāpaiet gadiem lai mākslas darbs atbrīvotos no stereotipiem. Un tad tas iegūs pavisam citu , atšķirīgu no agrāk piekārtajām birkām, nozīmi.

I. Čmirjova

Lūk ko par notikušo saka pats autors:

'' Ir grūti kļūt slavenam nodarbojoties ar mākslas fotogrāfiju. Tagad esmu slavens, bet man ir atņemta iespēja jebkad uzzināt, vai tas ir pateicoties manu darbu mākslinieciskajām vērtībām, vai skandālu dēļ. Man ir sajūta ka esmu apzagts, un man nekad nebūs iespējams atgūt nozagto. Daži kritiķi uzskata, ka es mēģinu gūt labumu no esošās situācijas, bet viņi aizmirst piebilst, ka ne jau es esmu vainīgs pie notikušā.''