Miroslav Tichý

Attēls 1

Anotācija:

Stāsts par fotogrāfu ar tarakāniem galvā. Īstu fotogrāfu ar īstiem tarakāniem.

Lekcija:

Miroslav Tichý
(20.11.1926-12.04.2011)


‘’Galvenais-lai tev ir slikts fotoaparāts. Ja gribi kļūt slavens , dari savu darbu slikti, vissliktāk pasaulē. Skaistāk, labāk- tas nevienu vairs neinteresē’’. (c)
Miroslavs Tihijs (Miroslav Tichy)- reakcionārs, šī vārda patiesajā nozīmē. Kamēr Gagarins lidoja kosmosā, Tihijs no finiera taisīja savus fotoaparātus. Viņš labprātīgi kāpās atpakaļ, virzoties pretēji ideoloģiskajai tendencei. īstens un ļoti veiksmīgs reakcionārs: atšķirībā no piecgades plāniem, viņš savus uzdevumus izpildīja. ‘’Akmens laikmeta fotogrāfs’’bija visa tā iemiesojums, ko tik ļoti ienīda mazpilsētas komunistiskā elite,izaicinājums marksistiskai teorijai pēc kuras : cilvēce attīstās un virzās tikai uz priekšu. Turklāt Tihijs , atvadījies no sabiedrības paražām, nekļuva vientuļš. Viņš nostājās personības pusē, viss tikai paša rokās, noslēdzoties sevī, sāka uzmanīgi sekot , tam , kas notiek uz sabiedrības robežas.
Miroslavs piedzima 1926.gada 20.novembrī, nelielā morāvijas ciematā. Vienīgais bērns ģimenē, kuras galva bija drēbnieks, bet māte ciema vecākā meita, turīgi un ar lielu māju, visu cienīti. Spējīgais jaunietis pēc ģimnāzijas beigšanas 1946.gadā iestājās Prāgas Akadēmijā , pie profesora Želibska, jauneklis tika uzskatīts par spējīgu, un ne velti bija kursa līderis, biedri viņu mīlēja jautrā rakstura un humora izjūtas dēļ. Slaidajam Morāvijas jaunietim dzīve likās sakārtota, līdz brīdim, kad 1948.gadā Čehoslovākijā notika komunistiskais apvērsums.
Miroslava draugs Romāns Buksbaums, cilvēks , kurš pasaulei atklāja Miroslavu, atceras:’’Viņš bija mana tēvoča draugs, mūsu mājas atradās līdzās, un, kad viņa māja tika nacionalizēta, mana vecmāmiņa deva viņam istabu darbnīcai. Tā , kā tolaik es biju vēl maziņš, tad daudz ko nezināju un nesapratu. Tikai vēlāk uzzināju, kas ar viņu bija noticis. Pēc komunistiskā apvērsuma Akadēmijā sākās nežēlīgas ‘’raganu medības’’. Pazīstami profesori un pedagogi tika padzīti, studentiem aizliedza zīmēt no plikņiem, to vietā uz podestiem stāvēja strādnieki kombinezonos. Tihijs sāka kavēt skolu, noslēdzās sevī, un drīzumā viņu paņēma armijā. Briesmīgajos 50-jos, kad pilnā sparā ritēja dažādi politiskie procesi un savādākdomājošo represijas, kaut kas notika ar Miroslava psihi. Viņš nokļuva cietumā, pēc tam viņa māte panāca, ka dēlu pārved uz psihiatrisko klīniku, kur par ārstu strādāja vecs paziņa Buksbaums. Tur viņš arī tika turēts līdz iestājās Hruščova atkusnis.Atgriezies mājās , dzīvoja pie vecākiem, pārtika no niecīgas invaliditātes pensijas. Gleznoja, spītīgi turoties pie sava ierastā stila-impresionisms, kubisms.
60-jos gados viņš vispār pārtrauca rūpēties par savu ārējo izskatu. Ataudzēja garus matus, bārdu, nēsāju saplēstas melnas drēbes. Tas bija jaunā , sociālistiskā cilvēka antipods. Un atkal cietums un psihiatriskā klīnika, šoreiz uz astoņiem gadiem. 70-jos represijas pret Tihiju nerimās. Regulāri, pirms Pirmā maija un citiem komunistu svētkiem, Miroslavu izolē no sabiedrības, uz pāris dienām. 1972.gada martā viņa darbus policija izmet uz ielas, bet pašam atņem darbnīcu. Viņš spiests īrēt kambarīti pie kaimiņienes, dzīvo starp pelēm un saka:’’ Peles-tās ir manas māsas. Nogalināt tās slazdos es nevaru un gribu lai mani apglabā ar tām’’. Un vēl :’’ Es esmu pagrimuma vēstnesis un haosa pionieris, jo tikai no haosa var rasties kaut kas jauns’’. Briesmīga nekārtība un netīrība viņa alā-tā ir viņa programma.
Izsmēlis visu savu interesi pret zīmēšanu un abstrakciju, viņš pievērsās fotogrāfijai, izeju rodot caur tehnoloģiski nenovēršamu apkārtnes esamību. Nosaucis fotogrāfiju par ‘’glezniecību ar gaismu’’, viņš joprojām pieturas pie impresionisma principiem. Šajā ziņā fotogrāfija un glezniecība viņam kļuva par savstarpēji saistītiem , vienas mākslinieciskās domas,fiziskiem izteiksmes līdzekļiem. Attīstijis un sakopējis bildes, bet katra viņa bilde ir unikāla, viņš tās sameta kastē, un tikai pēc kāda laika ķērās tām klāt lai caurskatītu, fotopapīru, bieži vien, plēsa ar rokām, īpaši neuztraucoties par taisnām malām, kadru malas iezimēja vienkārši ar zīmuli. Tai pat laikā ļoti lielu uzmanību pievērsa paspartū un rāmju krāsām, kurus pats arī izgatavoja.
Kopš studijas zaudēšana viņam nācās strādāt savā sīkajā kambarīti. Dzīvojot vientuļnieka dzīvi, grūti bija atrast modeles, un viņš gāja pats tās meklēt. Atbildot, kapēc viņš pievērsās fotogrāfijai, teica: “ Gleznas jau bija uzgleznotas, zīmējumi uzzīmēti. Kas cits man atlika? Es sāku meklēt jaunu tehniku. Ar fotogrāfijas palīdzību es ieraudzīju jaunu pasauli’’.
Par eksperimentu sākumu man nav īpaši daudz ko teikt, zinu tikai, ka pirmais viņa fotoaparāts bija no tēva mantots. Viņa fotogrāfijas nav numurētas un uz tām nav datumu, tādēļ pateikt, kad tās ir tapušas, var tikai aptuveni, pēc modeļu apģērbiem, vai automašīnām kadrā. Reizēm palīdz avīzes ,kuras viņš pielīmēja kā pamatni saviem darbiem. Lielākā daļa tapusi 70 un 80-jos gados. Filmiņas, papīru un ķimikālijas viņš pirka aptiekā. Principiāli atteicās no aparatūras, kuru viņam piedāvāja, tādejādi demonstratīvi atsakoties no iespējām kuras sniedz mūsdienas, lai atbrīvotos no vēlmes atbilst mūsdienām. Palielinātāju izgatavoja no žoga dēļiem un skārda. Taupīgums, sevis ierobežošana it visā, būt neatkarīgam, tā bija daļa no viņa filosofijas.
Kad Tihijs sāka staigāt apkārt ar savu paštaisīto fotoaparātu un fotografēt sievietes uz ielām, pie baseina, parkā utt., milicija cerēja, ka būs iespēja viņu apcietināt par seksuālas dabas pārkāpumiem. Taču viņa attieksme pret sievietēm bija ļoti korekta un neizsauca nekādu negatīvu reakciju. Izmisuma dzīta milicija viņu apsūdzēja personiskās higiēnas neievērošanā. tiesu eksperti norādija uz aizturēšanas iemesliem : viņa apģērbā tika atrastas divas utis un virtuves tarakāns. Uz tiesneša jautājumu, ko viņš var teik par aizturēšanas iemeslu? Tihijs atbildēja: ‘’Pieaiciniet utis un tarakānu par lieciniekiem’’.
Fotografējot viņa diena iesākās ap sešiem no rīta, paštaisīto fotoaparātu nēsāja zem džempera,ieraugot ko ievērības cienīgu, ar kreiso roku pavilka uz augšu džemperi, ar labo spieda slēdzi, pat neskatoties skatu meklētājā, viss notika zibenīgi. Tā ,klīstot pa ielām, viņš fotografēja visu kas bija kaut cik ievērības cienīgs. Reizēm sanāca pat līdz simts kadriem dienā, šādā veidā iemūžinot dienu iedomātā sieviešu pilsētā.
Miroslavs Tihijs:” Es neaicināju skaistules no kinofilmām, es zīmēju un fotografēju visu, kas , manuprāt, izskatījās kā šī pasaule. Lūk tas bija man galvā. Visu , ko acs varēja ieraudzīt, es fotografēju. Es nēesmu optiķis, esmu atomfiziķis, jo man ir jāapseko katrs atoms. Redziet, šie foto ir netīri, netīrumi rada poēziju, piedod mākslinieciskumu.Sievietes-tas ir mans motīvs. Viss pārējais mani neinteresē. Taču es no viņām atturos, neielaižos attiecībās. Pat tad, kad es ieraugu sievieti, kura man varētu patikt, varbūt pat pieietu klāt un uzsāktu sarunu, šajā momentā es saprotu, ka tas mani neinteresē. Tā vietā es ņemu zīmuli un zīmēju viņu. Erotika- tie ir tikai sapņi. Mūsu ilūzija. Poēzija’’.
Tihijs ievēroja distanci starp sevi un modelēm, uzņēma no liela attāluma. Mūžīgi atkārtoja:” Ja gribi kļūt slavens, dari savu darbu slikti, vissliktāk pasaulē!’’ Pārsteidzoši, cik daudz ‘’brāķa’’ir viņa darbos, visi viņa negatīvi ir vai nu pāreksponēti vai mazeksponēti, nav fokusā, saskrāpēti, uzkopēti uz papīra ar saplēstām malām, ar netīrumiem, par putekļiem pat nerunājot, pirkstu nospiedumiem un peļu apgrauztiem stūriem. Viņa fotogrāfijas pēc attīstīšanas noiet īstu elles ceļu: tās gadiem guļ kaudzēs, uz tām kāpj, guļ, tās apzīmē, piezīmē un applēš galus, liek zem galda kājām, lai tas nešūpotos, tās aplej ar kafiju un tiek mērcētas lietū, pēc tam tās atrod un izglābj, aplīmē ar kartonu un uz aizmugures pielīmē TV programmu. Tīša neiecietība pret fotogrāfisko tīrības ideālu viņam kalpoja kā jutīguma pastiprinātājs, tas nebija trūkums. Pateicoties šai attieksmei, sieviešu tēli iznirst no maigas impresionistu gaismas, kā brīnums. Viņu būtība , esamība, izteikta ne caur reālistiskumu, bet gan kā sieviešu noliegšanu, it kā. Skaistums kļūst par sapni.
Miroslava darbi neasi, mazeksponēti vai pāreksponēti. Amatnieks teiks ka tas ir brāķis. Ģēnijs teiks, ka tie ir lieliski.
Pasaules slavu Miroslavs Tihijs ieguva jau 78 gadu vecumā, pēc pirmās izstādes 2004.gadā. Viņa darbi tiek izstādīti visās lielākajās izstāžu zālēs pasaulē.

Izmantoti materiāli no : www.artpages.org.ua
www.rosphoto.com
www.svobodanews.ru
Tulkojums: A. Tarabanovskis