Jan Saudek

Attēls 1

Anotācija:

Jans Saudeks, kāds viņš ir? Neliela intervija no žurnāla revue Fotografie90. (1989)

Lekcija:

Jans Saudeks-kāds viņš ir?

Sapņotajs, kurš iegrimis savā romantiskajā pasaulē? Nē! Saudeks-tas ir kas daudz vairāk, tas ir nobriedis meistars,kurš zina, ka neviens mākslas darbs nerodas vienkārši fantazējot par tēmu. Daudz labāk par jebkuru viņš zina kā rodas īsta fotogrāfija, kas nepieciešams tās tapšanai, zina, ka tai ir nepieciešama gan fantāzija, gan mākslinieciska izjūta, tehniskās prasmes, sava aroda pārzināšana, daudz laika, darba un gribasspēka. Tāpat vēl nepieciešams labs fiziskais un garīgais stāvoklis. Aplūkojat muskuļoto roku pirmajā attēlā. Tā ir 55 gadīgā fotogrāfa roka, un tā nebūt nav sapņaina romantiķa roka.
No daudzām sarunām, kuras mums ir bijušas, esmu izvēlējies tās, kuras manuprāt, vislabāk raksturo Saudeku. Rāda tādu, kāds viņš patiesībā ir: liels fotogrāfijas meistars, kurš var atļauties iet augstu virs mākoņiem paceltu galvu, jo stingri stāv uz zemes.

…šeit ir fotogrāfija , kuru es gribētu paņemt kā vāka foto. Šī fotogrāfija ar jūsu roku ir ļoti skaista…Starp citu, ja es gribētu viņu nopirkt, cik tā maksātu?
Necik, vienkārši atdošu, es nepārdodu fotogrāfijas.
Kā nepārdodat? Par kādiem līdzekļiem tad jūs dzīvojat? Turklāt par jums runā ka esat bagāts, ļoti bagāts.
Bagāts… ko nozīmē bagāts? Kas vispār ir bagātība? Es varu aiziet un nopirkt trīs ruma pudeles, pilnīgi bez problēmām. Ja tā ir bagātība, tad, jā, esmu ļoti bagāts. Man ir ‘' Fleksareta’’, divi ‘’Rolleiflex’’ un ‘’’Pentakon'' ,kuram gan strādā tikai sekunde, bet man ar to pietiek. Man ir pieklājīga alga, ‘’Art-centrum’’ maksā katru mēnesi ‘’kopirait’' par kādām bildēm , bija man līgums ar ‘'Fotoforumu'' no Frankfurtes pie Mainas, kurš man maksāja katru mēnesi 500 markas. Jautājums ir kā pārdot. Par mūsu naudu? Ja pārrēķina 500 markas tas jau ir 35000 kronas. Kurš man maksās tādu naudu? Viena mana paziņa (māksliniece) , pirka manus darbus par 500 kronām, pēc tam brauca uz ASV un tur pusgadu dzīvoja par šo naudu. Par to uzzināja ‘’Art-centrum’’…es nepārdodu fotogrāfijas, reizēm tikai dāvinu.
Piemēram ,savām modelēm?
Zināt, tas ir fakts, modeles par savām bildēm neinteresējas, tas apliecina manas teorijas , par to, ka fotogrāfijā vissvarīgākais ir process, pareizību, gatavā fotogrāfija ir garlaicīga.
Kādas ir jūsu attiecības ar modelēm?
Karstas.
Pastāstīsiet sīkāk?
Varu. Izturos tieši tāpat, kā pret jebkuru citu cilvēku, ar simpātijām , neieredzu, mīlu, apbrīnoju, vienaldzīgi, cenšos izvairīties no viņām vai taisni otrādi, ilgojos, kad viņu nav. Viens gan ir pilnīgi skaidrs: bez viņām es nekad nebūtu uzņēmis, to ko uzņēmu, tas attiecas uz visiem cilvēkiem man apkārt, ne tikai uz modelēm. Reizēm es viņas nolādu, jo man liekas, ka viņas parazitē uz manis, bet bez viņām es varētu fotografēt tikai sevi.Tiesa, dažās fotogrāfijās es tā arī daru, protams, vislabāks ir fotogrāfijas ar dzīvu sievieti.
Vai ir nepieciešamas kādas īpašas jūtas pret to kuru uzņemat?
Tas ir ļoti specifiski. Kāds saka , ka jūtām ir jābūt. Es uzskatu, ka tās ir muļķības. Esmu uzņēmis fotogrāfijas, kuras, teiksim tā, ir bijušas ļoti efektīgas, kaut arī modeli es zināju tikai dažas stundas un pēc tam nekad nēesmu viņu redzējis. Taču ir jāatzīst, ka ir gadījumi , kad spēcīgas jūtas rodas momentā.
Runā, ka jums bija jāfotografē Vaclavs Havels?
Jā, taisnība, Havels man bija jāfotografē šajā vasarā (1989 g.), tai bija jābūt pilnīgi nepolitiskai fotogrāfijai vienam vācu izdevumam. Man vairākas reizes zvanīja, kontaktējās ar mani, bet beigu beigās es mazdūšīgi no tā darbiņa atteicos,samelojot, ka Havels netiek. Tā nebija taisnība, es Havelam pat neprasīju. Es nobijos-atzīstu to pilnīgi atklāti, kā arī tapēc, ka viņu ir ļoti grūti fotografēt: viņam ir universāla, neizteiksmīga seja. Tagad, protams, es to ļoti nožēloju.
Jūs runājat par bailēm, taču jūsu modeles, kurām apzīmējums ‘'pilnīga'' nav pilnīgs, ir gana drosmīgas, ar ko viņas jūs piesaista?
Jūs domājat pilnīgas modeles? Manuprāt, kaut gan nēesmu psihologs, bet cilvēkam kurš pārcietis karu, badu…es pat biju speciālā bērnu nometnē…Jā cilvēkam, kurš cietis badu, ir tieksme uz pārpilnību. Kopš 10 gadu vecuma, kad beidzās karš, priekš manis pilnības simbols ir šādas, rubensa tipa, sievietes. Vispār cilvēks jebkurā stāvoklī ir skaists-resns vai tievs, īss vai garš. Teikt, ka tas vai cits ir skaistāks, tapēc ka… tas jau ir fašisms.
Kas sievietē ir skaistākais?
Viss, ticiet man, viss! Es nezinu esat jūs ticīgais vai nē, un vai vispār šis derēs jūsu žurnālam, bet sievietes eksistence priekš manis ir tiešs pierādijums Dieva esamībai., viņas ir dzīvs pierādijums pasaules dievišķajai radīšanai. Viņas ir pati pilnība jebkurā vecumā un ar jebkādu figūru. Sievietes ir skaistākas par vīriešiem un krietni labāk piemērotas fotogrāfijai. Ko tur runāt, vīrietim pat viņa dzimumloceklis traucē labi izskatīties. Šāda pieredze ir gan fotogrāfijai, gan glezniecībai. Sieviete vienkārši ir skaistāk radīta. Katrs vīrietis, kurš apgalvos pretējo, ir vai nu melis vai neko nesaprot. Tāpat sievietes labāk saprot dzīvi, ar viņām vieglāk strādāt.
Jūs iedvesmo konkrētas modeles vai arī savu radošo plānu jūs gatavojat jau agrāk?
Man vienmēr ir gatavs precīzs plāns, katrs zin kur viņam jāstāv un kas jādara. Skices es zīmēju burtnīcā un laika gaitā es cenšos tās realizēt. Kad parādās piemērota modele es viņu izmantoju attiecīgajai tēmai, par kuru esmu sapņojis nedēļām, reizēm gadiem. Pats nekad nemeklēju modeles, neeju uz ielas nevienai klāt, nevienu nelūdzu , nevienu nepierunāju. Reizēm, man jautā, kā man var pozēt dāmas kuras acīmredzami tam nav piemērotas. Tas taču ir fašistisks jautājums, jo tad jau dzīvot drīkstētu tikai cilvēki vecumā no 15 līdz 25 gadiem, ar slaidu augumu, skaistiem zobiem un kupliem matiem. Cilvēks taču ir vērtība visā dzīves garumā. Kapēc lai sievietes, kurām ir daži kilogrami virs normas, būtu sliktākas par tām, kuras kādas slimības vai bezjēdzīgas diētas rezultātā ir izdēdējušas līdz kauliem.
Šeit jums un jūsu modelēm ir ērti un jauki strādāt, bet kas ir ar jūsu veco studiju?
Tur es vēl ,reizi nedēļā, fotografēju, bet vedu uz turieni tikai pašas rūdītākās modeles, jo tur ir auksts un mitrs, pat vasarā tur nav vairāk kā 17 grādu. Reizēm aizvedu uz turieni ārzemju žurnālistus, viņiem patīk. Šad tad tur pārnakšņoju, lai neaizmirstu par tiem septiņiem gadiem , kad tur strādāju un knapi savilku galus. Tai studijai esmu pateicību parādā, jo tieši tur es sāku nopietni fotografēt, līdz tam tas atgādināja spēli, kuru labprāt spēlē jaunie. Es mācijos dzīvot bez naudas, jo man piesprieda maksāt milzīgus alimentus.Pēc septiņiem gadiem es pametu šo studiju, manuprāt, izjutu milzīgu katarsi. Ja toreiz es savā laulībā būtu melojis, būtu dzīvojis siltumā, bet es teicu patiesību. Trīs reizes savā laulības dzīvē esmu runājis patiesību, un visas trīs neveiksmīgi.Šie mitrie plankumi, kuri redzami uz vecākajām fotogrāfijām, ir īsti, bet šeit tās jau ir butaforijas.
Patreiz esam runājuši tikai par to kas ir bijis vai ir, bet kas jūs gribētu būt p;ec desmit gadiem?
Gribētu būt vesels fiziski un garīgi, pazīstams fotogrāfs, lai Makslinieku savienības restorāna oficiants mani ieraugot teiktu:’' Maestro, jūs sen nēesat redzēts’’, lai mani neizdzītu no restorāna, kā tas jau ir noticis pāris reizes, tapēc, ka man nēesot caurlaides. Izrakstīja man papīrīti ar neskaidru parakstu, it kā nu es esmu kļuvis par kandidātu Mākslas savienībā. Parakstījis, droši vien, kāds mākslinieks. Manas vēlmes, laikam, ir tādas, jo es parasti esmu bijis ārpus konkursiem, pat tad, kad dalīja prēmijas man nekas netika dots. Tieši tapēc, mani ļoti iepriecina, tas, ka mani publicē ārzemēs, manu viedokli uzklausa, visos lielos fotogrāfijas izdevumos esmu minēts.Esmu novirzījies no tēmas. Jūs prasījāt par turpmākajiem desmit gadiem. Gribētu uzņemt kadru par kuru sapņoju jau gadiem ilgi. Tā sauksies ‘’Čehoslovākija''. Šim manam sapnim ir jau gadi trīsdesmit, ja ne vairāk. Vēl nezinu kā tā izskatīsies, bet jūtu, ka šobrīd esmu tai tuvāk kā jebkad agrāk. Pēc tam gribētu uzņemt fotogrāfiju ‘' Mīlestība’’. Tēvzeme un mīlestība, šie divi jēdzieni ir savstarpēji ļoti saistīti. Vēlos uzņemt vismaz vienu labu, patiesi labu fotogrāfiju. Tas nav viegls uzdevums. Bišofs (Werner Bischof) ir uzņēmis apmēram piecas labas bildes, Bresons kādas piecpadsmit vai divdesmit, neviens nav uzņēmis daudz labas fotogrāfijas. Kad man bija četrdesmit es sapņoju, ka manus darbus izliks izstādē Ņujorkā uz piecdesmit gadu vecumu. Un man tas patiešām izdevās. Ceru, ka manas šodienas vēlēšanās piepildīsies: vēlētos būt vesels, ar saviem draugiem, un uztaisīt labu fotogrāfiju. Un es patiesi ticu, ka mani labākie darbi būs vēl priekšā.

Milans Skala
(1989.gada 22.decembris)
Žurnāls: Revue-fotografie Nr.4

Tulkoja: A. Tarabanovskis