Piena Ceļš 1
Attēls 1
Anotācija:
Tuvojoties "sezonai" izdomāju, ka varētu kaut ko uzskricelēt plašā lauka astrofoto sakarā, kur iemūžināts kāds izteiksmīgs priekšplāns ar Piena ceļu fonā. Varbūt kādam radīsies iedvesma un mēs galerijā redzēsim smukus bilžus, varbūt ar nē.
Kā nobildēt Piena Ceļu? Kā nobildēt vēl kaut ko? Var jau "zubrīt" visu no galvas, bet tomēr, manuprāt, labākais rezultāts sanāk, ja ir izpratne par procesu - gan no tehniskā viedokļa jāsaprot, ko var vai nevar izdarīt ar savu tehniku un arī svarīgi zināt kaut kādus pamatfaktus par "objektu". Tā kā ar Piena ceļu viss nav tik triviāli kā gribētos, tad mēģinu ieskicēt kaut kādu basic ieskatu.
Šī ir pirmā daļa, kas vairāk vērsta uz paša "vaininieka" izprašanu...
Lekcija:
Visi redzējuši elpu aizraujošas Piena ceļa bildes uz kāda intriģējoša foniņa – vai tā būtu kāda nomaļa bāka, celtne ar vēstures elpu vai dabas radīta ainava. Rezultāts vienmēr ir elpu aizraujošs, varbūt pat liek apjaust mūsu niecību galaktikas mērogos.
Kā gan tikt pie šādām satriecošām fotogrāfijām? Nē – tas nebūt nav tik vienkārši, kā ar „gaišu” objektīvu uz statīva kādā naktī pagriezt objektīvu pret debesīm un uzlikt 20-30 sekunžu ekspozīciju. Veiksmīgai plašā lauka astrofotogrāfijai nepieciešams pirmām kārtām izprast, ko mēs bildējam, kāds ir šī objekta raksturs. Var galvā izplānot nez kādus skatus no pasaku pasaules, bet jāapzinās, ka visam ir savi ierobežojumi. Arī Piena ceļa fotogrāfijai ir savi likumi.
Tātad fakti par piena ceļu… Piena ceļš ir „mūsu” spirālveida galaktika. Mēs atrodamies nosacīti patālu no galaktika centra, kurā zvaigžņu blīvums ir krietni vien lielāks nekā mūsu tuvākā apkārtnē. Tā kā mēs atrodamies galaktikas diskā, tad skatoties uz galaktikas kodolu, kas ir tā skaistākā Piena ceļa daļa (smukā dūmakainā josliņa) atgādina „ceļu” jebšu joslu, kas plešas pār mūsu debesīm. Uzreiz uzplaukst jautājumi – kad un kur meklēt šo burvīgo objektu. No vienas puses labā ziņā ir tā, ka ziemā Piena ceļa kodolu meklēt nav jēgas, jo tas uzaust līdz ar sauli, līdz ar to mūsu acīm paliek apslēpts, jo saules spožums mūs apžilbina. Lai redzētu Piena ceļu naktī (ar to es domāju skaistāko daļu – rajonu, kas tuvāks kodolam), jāsagaida, kad mūsu planēta atradīsies pozīcijā starp mūsu Sauli un galaktikas kodolu. Šādā kombinācijā zemes ēnas puse (brīdis, kad mums iestājas nakts) būs pavērsta virzienā pret šo kāroto objektu. Diemžēl, mums par nelaimi tas saskan ar vasaras viducīti, kad dienas ir garākās un naktis īsākās, tāpēc visskaistākos piena ceļa uzņēmumus iegūst cilvēki no Dienvidu puslodes, jo viņiem tajā brīdī ir ziema, kā arī labvēlīgāka pozīcija – Piena ceļš stiepjas augstāk virs horizonta. Tātad, Ziemeļu puslodē Piena Ceļa gaidīšanu var sākt no marta un turpināt priecāties līdz aptuveni oktobrim. Tas nenozīmē, ka citā laikā nav redzams piena ceļš, ir – vienkārši tas nav skaistais kodoliņš. Pirms saulgriežiem labākie laiki, kad vaktēt „objektu” ir pirms saullēkta, bet jo tuvāk saulgriežiem, jo šis Piena ceļa uzlekšanas laiks tuvojas pusnaktij un tālāk stiepjoties rudens virzienā pietuvojas brīdim īsi pēc saulrieta. Atbilstoši, ja kādam vieglāk ir ilgāk palikt augšā, tad vieglāks medījums būs jūlija-augusta-agrā septembra piena ceļš. Labākā galaktikas centra redzamība ir tieši ap saulgriežu laiku – jūnijs, jūlijs. Tā kā mēs esam patālu uz Ziemeļiem, mums šis brīdis nav optimāls, jo nakts ir pārāk īsa. Labākie brīži atbilstoši varētu būt gaidāmi aptuveni no aprīļa vidus, līdz jūnija sākumam un atbilstoši jūlija otrā puse līdz septembra viducītim. Mūsu platuma grādiem šie ir optimālie laiki. Viss jau būtu labi, ja viss būtu tik vienkārši, bet vēl pāris lietas jāņem vērā. Mūsu dabīgais pavadonis mēnestiņš maisa gaisu ar savu atstaroto gaismu. Tātad… jāņem vēl vērā mēness fāzes. Maksimāli labam rezultātam labi, ja ir jauns mēness +/- dažas dienas (teiksim 3). Tātad labākajā gadījumā reizi mēnesī dots vien ~5-7 dienu lodziņš. Tas sniedz teorētiskās fotografēšanas sesijas aprīlī, maijā, jūnijā, jūlijā, augustā, septembrī. Vēl jāievēro piena ceļa kodola lekšanas laiki un laiki līdz saullēktam/pēc saulrieta. Kopumā stundu ziņā tas neatvēl daudz laika iespēju ziņā „ideālā” kadra uzņemšanai. Kā trekns punkts to visu noslēdz vēl laikapstākļi – tos prognozēt nav iespējams ilgākam laikam periodam. Par daudz maz akurātu laika prognozi var runāt līdz maksimums kādām 4-5 dienām uz priekšu. Līdz ar to paliek tik lūgsnas.
Jā – ne mazāk svarīgu lietu vēl jāpasaka – kādā virzienā lūkoties pēc Piena ceļa. Vispārīgais virziens ir dienvidi. Atkarībā no mēneša, Piena ceļš lec no dienvidaustrumiem līdz dienvidrietumiem. Precīzai foto sesijas plānošanai būtu vēlams izmantot programmatoriskus palīglīdzekļus, kurus drusku apskatīšu citā piegājienā.
Ar šo rakstiņu centos ieviest skaidrību, ar ko jārēķinās „ķerot” Piena ceļu. Viss ir vienkārši, bet, ja jūs par to neesat domājuši, tad cerams šī pamatinformācija ir sniegusi priekšstatu par to, kādas atkarībā no laika ir jūsu opcijas šāda tipa kadra iegūšanai (apjausma, ka uzdevums nav nemaz tik triviāls, kā varētu pirmajā uzmetienā šķist). Diezgan izplatīti ir arī atvaļinājumi jūnijā-jūlijā-augustā, kad cilvēki dodas tālākos braucienos uz Dienvidu zemēm. Tā ir laba iespēja paņemt līdzi savu fototehniku un iegūt „sulīgākus” Piena ceļa kadrus. Jo tuvāk ekvatoram, jo naktis garākas un tumšākas un Piena ceļa kodola (Centra) redzamība labāka. Apvienojumā ar dienvidnieciskajiem laikapstākļiem, reljefu un vēsturisko arhitektūru ir nesliktas iespējas iegūt „ideālo” kadru. Kāpēc šo aspektu neaizlikt kaut kur aiz auss?!
Nākamajā gabalā plānojas kaut kas drusku par bildēšanas plānošanu un pošanos ceļā. Arī kaut kādi tehniskie jautājumi neizpaliks, bet pēcāk.
P.S. Bilžuks iedvesmai:
apod.nasa.gov...
Aliseija | 07:19 13.03.2015 | Atbildēt uz komentāru |
ļoti laba un noderīga lekcija