Intervija ar Anri Kartje-Bresonu

Attēls 1

Anotācija:

Intervija ar A.K.-Bresonu, pārdomas par un ap foto.

Lekcija:

Intervija ar Anri Kartje-Bresonu

Intervija tapa 1971.gadā priekš diafilmas par izciliem mūsdienu fotogrāfiem, interviju ierakstīja Šeila Ternere-Sida klasiķa Parīzes studijā. Pēc Šeilas nāves 1979.gadā intervija ,tāpat kā citi nepublicētie materiāli, nokļuva Starptautiskajā Fotogrāfijas Centrā Ņujorkā, tā arī netika publicēta, līdz 2011.gadā Šeilas meita , pētot savas mātes daiļradi, neuzzināja par tās esamību. Pateicoties viņai mums ir iespēja nedaudz iepazīt fotogrāfu.

Vai jums pašam kaut reizi ir izdevies precīzi noteikt to īpašo momentu, kad ir jānospiež slēdzis?


Tas ir jautājums par koncentrāciju.Koncentrējieties, domājiet, vērojiet un ieskatieties, un ,protams, jums tas ir jāmīl. Lieta tāda, ka jūs nekad nezināt, kad pienāk kulminācijas brīdis. Tāpēc fotografējat un sakat sev:’’Jā.Jā. Iespējams ,tieši tagad’’. Taču netaisiet pārāk daudz kadrus, tas ir tā pat kā par daudz ēst vai dzert. Jums ir vitāli nepieciešams ēst un dzert, bet… ‘’ kas par daudz tas par skādi’’. Uzņemot pārāk daudz jūs riskējat palaist garām to vienīgo, īsto kadru, tapēc, ka tas var atrasties starp daudzajiem uzņemtajiem, kad jūs ,kārtējo reizi, nospiežat slēdzi.
Bieži vien nav jāredz fotogrāfa darbi, pietiek tikai pavērot kā viņš strādā uz ielas. Jūs sapratīsiet vai viņš ir apdomīgs, ieturēts, uzmanīgs, steidzīgs vai vienkārši šauj kā no ložmetēja. Jūs taču nešaujat ar ložmetēju pa rubeņiem. Jūs izvēlaties vienu rubeni, tad nākošo. Esmu bieži saticis fotogrāfus kuri strādā kā motors. Tas ir neticami, bet viņi vienmēr nospiež slēdzi neīstajā brīdī.

Nedaudz pastāstiet par savu foto tehniku.

Mani nekad nav interesējusi fototehnika. Man vienmēr patikuši miniatūri fotoaparāti, bet ne šie milzīgie spoguļaparāti. Es izmantoju savu M3, tāpēc, ka tā ir ātrāka kā citas.

Jūs dodat priekršroku 50mm objektīvam, kapēc?

Ar to ir iespējams attēlot manu redzējumu un tai pat laikā tam ir pietiekošs asuma dziļums, kurš pietrūkst garfokusa objektīviem. Man ir nācies strādāt ar 90mm objektīvu. Tas apgriež priekšplānu, kad jūs fotografējat ainavu, un ja kadrā tiek cilvēki, kuri nāk jums pretī, tad tie ir ārpus fokusa. 35mm ir ļoti labs, kad tas ir nepieciešams, bet to ir grūti izmantot ja jums ir vajadzīga ideāla kompozīcija.Kadrā iekļūst ļoti daudz elementu un kāds no tiem, gandrīz vienmēr, atrodas nepareizajā vietā.Objektīvs ir labs, taču to ļoti bieži izmanto cilvēki kuri grib kliegt ,nevis stāstīt. Tā kā ar šo objektīvu uzņemtajos kadros ir distorsija, tad tā vienmēr ietekmē priekšplānā esošos cilvēkus. Man nepatīk efekti, es tajos saskatu agresiju. Kad cilvēks sāk kliegt, tas ,bieži vien, norāda uz argumentu trūkumu.
Ar mazu fotoaparātu jūs nēesat tik pamanāms. Jūs neizejat uz ielas lai izrādītos. Manuprāt, cilvēki ar lieliem fotoaparātiem izjūt dažādas grūtības.

Zināmā mērā jūs uzspiežat savus noteikumus, kuri jums pašam ir kļuvuši par , kau kādā mērā, disciplīnu.

Tikai priekš manis, par citiem es nerunāju. Fotografējot tieši šādā veidā es izjūtu gandarījumu. Priekš manis brīvība- kadra rāmis, kura iekšpusē var notikt dažādas variācijas. Iespējams, es domāju klasiski. Neko ar to nevaru darīt!
Manā priekšstatā fotogrāfija tā pati zīmēšana vien ir. Mēs intuitīvi galvā izveidojam skici, bet nevaram to nekādā veidā ietekmēt. Bet ja nu to varam iespaidot, tad runa jau ir par citu kadru. Dzīve jau nestāv uz vietas, tā visu laiku mainās. Reizēm kadrs pazūd, un jūs tur neko nevarat darīt. Jūs nevarat cilvēkam pateikt;’’Uzsmaidiet, lūzdu, vēlreiz’’. Dzīve aizrit mirkļos.

Ko jūs domājat par krāsu fotogrāfiju?

Tas ir pretīgi. Neieredzu! Esmu taisījis krāsainas fotogrāfijas tikai tajās valstīs kur nebija citu iespēju, kad man teica:’’Ja fotogrāfijas nebūs krāsainas, tad mēs tās nevarēsim izmantot’’. Tas vienmēr ir bijis kompromiss ar kuru es ļoti slikti tiku galā, tāpēc, ka es neticu krāsu fotogrāfijai.
Iemesls tam ir tāds, ka jūs uzņemat to ko redzat. Pēc uzņemšanas spēlē iesaistās citi spēki, spēki kurus jūs nekontrolējat, citi cilvēki nodarbojas ar fotogrāfijas drukšanu/izgatavošanu. Un ko viņi izdarīs ar īsto krāsu?

Ja nu tehniskās problēmas tiktu novērstas un varētu iegūt tādu attēlu, kā jūs to redzējāt, jūs tik un tā būtu pret krasaino fotogrāfiju?

Jā, jo daba mums dod ārkārtīgi daudz. Tu nevari uzņemt visu ko tā tev dod. Tev ir jāizvēlas. Krāsai nav nekādas nozīmes, it sevišķi, ja runa ir par reportāžas foto. Taču dēļ naudas ļaudis ir gatavi uz to, tiesa, tas bieži vien , arī ir naudas jautājums.
Ir daudz jaunu, talantīgu fotogrāfu, kuri gribētu uzņemt fotogrāfiskas esejas, taču viņiem nav vietas šajā tirgū.
1946 gadā, kad mēs dibinājām ‘’Magnum’’, pasauli bija sadalījis karš. Cilvēki nevarēja ceļot, bet visiem interesēja kas notiek tur otrā pusē. Un mums tas bija īsts izaicinājums, doties uz citām valstīm un kļūt par lieciniekiem dažādiem notikumiem. Tad šādai fotogrāfijai bija tirgus, tā bija pieprasīta.
‘’Magnum’’ir Roberta Kapas ģeniālais izgudrojums. Viņš lika likmes hipodromā un ar vinnēto naudu maksāja algu sekretārēm. Reiz es atgriezos no Austrumiem un palūdzu lai Kapa atdod man manu naudu, uz ko viņš atbildēja:” Paņem savu fotoaparātu un ej strādāt. Es paņēmu tavu naudu, jo mēs esam uz bankrota sliekšņa.’’
Es turpināju strādāt. Taču tagad tā ir liela problēma, kādu tikai žurnālu nav. Neviens liels preses izdevums neaizsūtīs reportieri uz citu zemi, lai uzņemtu reportāžu, jo visi tur jau ir bijuši. Šī ir cita pasaule. Taču ir pietiekoši daudz specializētu žurnālu, kuri var izmantot jūsu sagatavoto materiālu. Jauniem fotogrāfiem uzsākt savu karjeru mūsdienās ir diezgan liela problēma.
Ir pirmās nepieciešamības preces, un patērētāju sabiedrībā viss kļūst arvien dārgāks un dārgāks. Var pienākt laiki, kad fotogrāfija kļūs kaut kas ļoti dārgs;’’O, tā ir ļoti reta fotogrāfija!’’. Bet , ko tas nozīmē? Jebkura vērtība ir slimība.
Manuprāt fotogrāfiem savi drukātie darbi ir jāparaksta. Tādā veidā viņi apzināsies, ka šo fotogrāfiju ir izgatavojuši viņi paši, vai saskaņā ar viņu standartiem. Taču ir jāsaprot, ka fotogrāfija nav drukas iekārta kura laika gaitā tiek nodeldēta, negatīvs nenodeldējas.

Iespējams, vienīgā lieta kuru atdarina fotogrāfi ir glezniecība, un fotogrāfiem, gluži, kā māksliniekiem ir jāatrod sava individualitāte.

Jā. Taču mēs nēesam ‘’neizdevušies mākslinieki’’, kā vien otrs iedomājas. Fotogrāfija ir tāds pats pašizpausmes veids kā glezniecība, tikai talkā nāk citi instrumenti. Viss.

Atgriežoties pie iepriekš minētā. Kā tas ir atgriezties valstī kurā jau esat bijis? Vai ir jūtama atšķirība starp to kā bija un kā ir?

Man patīk atgriezties valstī kurā jau esmu bijis un novērot tur notikušās izmaiņas. Šādā veidā formējas jūsu iespaidi, un nav svarīgi pareizi tie ir vai nav, galvenais, ka tie ir jūsējie un tie ir spilgti. Kādu laiku jūs dzīvojat šajā vastī, strādājat, uzkrājat zināšanas un pieredzi, iespaidus, taču atstājat nelielu daļu balto plankumu, kurus aizpildat vēlreiz tur atgriežoties. Fotoaparāts-lielisks instruments citas valsts iepazīšanai.
Tai pat laikā es nepieskaitu sevi pie cilvēkiem kuri ir zinoši politikā vai ekonomikā. Nepavisam par to. Mana kaisle ir vizuāls baudījums.
Neizsakāmu sajūsmu manī izraisa ģeometrija, tas ir struktūra. Jūs nevarat mērķtiecīgi doties to uzņemt. Tas ir intelektuāls, jūtu baudījums, kad vienā brīnišķīgā mirklī viss nostājas savās vietās. Tā ir sava veida kārtības atzīšana.
Starpība starp labu fotogrāfiju un viduvēju slēpjas milimetros, maziņās maziņās atšķirībās. Ticiet man tas ir svarīgi! Man nekad nav licies ,ka starp fotogrāfiem ir milzīga atšķirība, ir atšķirības, bet ne lielas, pat sīkas, bet ,kas ir, ja šai mazajai atšķirībai ir liela nozīme?
Fotogrāfam svarīga ir ieinteresētība, iesaistīšanās. Tā nav propoganda ar fotogrāfijas palīdzību, tas ir veids kā kliegt par savām jūtām. Zināmu analoģiju var saskatīt tekstā priekš reklāmas vai romānam. Romānu jūs izlaižat caur savai nervu sistēmai, tas piespiež strādāt iztēli, vienā vārdā tas iedarbojas daudz spēcīgāk, kā reklāma, kurai jūs uzmetat paviršu skatu un izmetat.
Poēzija- tā ir visas apkārtnes kvintesence, kura ietērpta realitātē. Esmu bieži ievērojis ka fotogrāfi kultivē dažadas dīvainas, pārdabiskas scēnas savos fotodarbos, iedomādamies , ka šī ir poēzija. Nē. Poēzija sastāv no diviem elementiem , kuriem savstarpēji iedarbojoties rodas dzirksts. Taču tas notiek reti, un meklēt to ir bezjēdzīgi. Tas ir tas pats kas meklēt iedvesmu. Šāda poēzija vienkārši atnāk, padarot mūsu dzīvi bagātāku.
Jums ir jāaizmirst par sevi. Jums ir jābūt jums pašiem, un tai pat laikā sevi jāaizmirst, tad attēls iznāks daudz specīgāks- šis ir tieši tas rezultāts kuru jūs saņemat būdams iesaistījies, tajā ko darāt, tai pat laikā nedomājot par to. Idejas un domas ir bīstamas. Jums visu laiku ir jādomā, bet kad jūs fotografējat jums nav jāparāda savs viedoklis vai kaut kas jāpierāda. Jūs neko nepierādat. Viss atnāk pats no sevis.
Kad es kau kur dodos es necenšos uzņemt tikai tur notiekošo. Es pūlos un atrodu bildi kura vienā skatā var konkretizēt situāciju un kurai piemistu izteikta formu mijiedarbība.Dodoties uz kādu valsti es cenšos uzņemt bildi, par kuru cilvēki teiktu :’’Cik patiesi! Tu esi visu izjutis’’.
Lūk kāpēc fotogrāfija ir tik svarīga, tā ļauj gūt baudījumu ne tikai no formu ģeometrijas, bet arī ir apliecinājums mūsu pasaulei.
Kas attiecas uz mani, tad es gūstu īstu baudu radot fotogrāfiju. Tas ir veids kā es saku:’’Jā, jā, jā!”. Tas ir kā trīs pēdējie vārdi no Džeimsa Džoisa romāna ‘’Ulis’’, vienā no visu laiku dižākajiem darbiem. Tas ir: ‘’Jā, jā, jā!” .
Un fotogrāfijā viss tieši tā arī ir. Šeit nav nekādu ‘’varbūt’’. Izmetīsim šos ‘’varbūt’’miskastē, jo viss notiek šeit un tagad. Tas ir cieņas apliecinājums un milzīga bauda pateik tieši šim mirklim ‘’Jā!’’. Pat ja jūsu priekšā ir kaut kas tāds, ko jūs neieredzat. Jā! Tas ir apliecinajums.



Autors: The New York Times

lens.blogs.nytimes.com...

Tulkojums: A.Tarabanovskis