Pagātnes plānošana

Attēls 1

Anotācija:

Jau savulaik Leonardo teica: ''Ir trīs veidu cilvēki, tādi kuri redz, tādi kuri redz ja viņiem parāda un tādi, kuri neredzēs nekad''. Par fotogrāfijas apskati un saprašanu arī to pašu var teikt. Parasti es balansēju starp otrajiem un teršajiem. Uzgāju vecos krievu žurnālos rakstus par to kā un kur skatīties. Ceru noderēs man un vēl kādam.

Lekcija:

Pagātnes plānošana.

Desmit zēni, seši rati, deviņi logi,piecas kolonnas, neliela jumta daļa un puse no arkas. Kaut kādas figūras fonā. Apmācies laiks,netīrs laukums, nodrupis apmetums. Kā , visu šo, salikt fotogrāfiskā sižetā? Tas ir, kā izdarīt tā, lai fotogrāfija, pirmkārt, iegūtu māksliniecisku veidolu, un otrkārt, būtu ar kaut kādu domu?
Turklāt ‘’kaut kāda doma’’ nez vai apmierinātu fotogrāfu un kinorežisoru Ramonu Masatu. Priekš viņa fotogrāfijas saturam bija ļoti liela nozīme. Saturam jābūt jaunam, dziļam, pamanāmam un pietiekoši neparedzamam.Vai tas ir izdevies? Palūkosim kopīgi.

Ritms.

Visam, kas ir uz fotogrāfijas, piemīt ļoti konkrēts un dažāds ritmiskais zīmējums. No augšas uz leju: sīki, ņirboši dakstiņi uz jumta, pamīšus ar bēniņu logiem. Tas būtu kā ‘’ievads’’. Tālāk:divas logu rindas, piekam katrs ir savdāks.Arī logu starpas , kuras veido papildus ritmu, nav viena otrai līdzīgas, apakšējā rindā apmetums ir krietni vairāk bojāts ,atsedzot koka balstus kuri veido papildinošu vertikālu līniju ritmu. Atstarpes starp logiem, atstarpes starp sijām, logailu starpa un pašu logu izmērs, horizontālas un vertikālas līnijas visur ir līdzīgas , bet ne vienādas. Tas viss ir nolaām kā nošu raksts. Tā ir mūzika.
Skatamies zemāk: kolonnas, arī ar savu ritmu.
Zem kolonnām , tumšajās ailēs,- rati bez zirgiem, salikti vienā virzienā , bet atkal ar dažādām atstarpēm , pirmajā ailē divi rati, otrajā vieni, bet trešjai un ceturtajai katrai pa pusotriem ratiem.
Liekas, ka viss tas ir sīkums. Taču tieši šie sīkumi veida fotogrāfijas melodiju.
Un visbeidzot bariņš zēnu priekšplānā. Liekas sastājušies nejauši, bet patiesībā mēs atkal redzam ritmu.
Visa fotogrāfija veido tādu kā rakstītu tekstu, sarakstītu vairākās ‘’rindiņās’’. Kopā mēs varam nolasīt piecas šādas ‘’rindiņas’’: pirmā ‘’rindiņa’’-jumts, divi ‘’ieraksti’’ar logiem, rati, zēnu bariņš.
Varam ievērot, ka pašas ‘’rindiņas’’, ar dažādām atstarpēm, toņiem, faktūrām, veido ne tikai horizontālu rakstu, bet arī vertikālu.

Tumšais un gaišais.

Gaismu un ēnu ritmiska maiņa ir viens no svarīgākajiem mākslinieciskā zīmējuma veidotājiem. Šajā fotogrāfijā vērotāja skats, pa gaišu un tumšu ritmu pakāpieniem, slīd no augšas uz leju. Var ievērot cik skaidri izzīmējas gaišais bēniņu logs uz tumšo dakstiņu fona, tālāk seko tumšās logu kontūras uz nedaudz gaišākās sienas fona, un , visbeidzot, ratu skaistā grafika.
Jau tika pieminēts bērnu bariņa īpašais ritms. Tas veido ritmu ar kādu zirņi atsistos no sienas, it kā haotiski, bet tai pat laikā veido savu mūziku.Tā veidojas ar gaismu un ēnu palīdzību: tumšās frizūras uz gaiša fona, gaišās sejas uz tumša fona, to ritmisku izkārtošanos gan horizontāli, gan vertikāli. Ne ko pielikt, ne ko atņemt: zirņi pret sienu.

Apļi un taisnes.

Lai nekļūtu garlaicīgi daudz par to nerunāsim. Pamēģiniet paši saskatīt kā autors savā darbā izmanto apļus un taisnstūrus. Tas ir diezgan acīmredzams.

Par to kas ir ass.

Mēs iesākām skatīt attēlu no augšas uz leju un ne otrādi, tas nebija nejauši. Fotogrāfiju cilvēks sāk apskatīt no tās vietas kura ir fokusā (asumā). Mēs ar izbrīnu konstatējam, ka asumā šeit ir sienas, kuras veido fonu, un nevis priekšplāns , kā būtu pēc klasiskiem kanoniem. Ja šis būtu kāda mūsdienu fotoaparāta lietotāja uzņēmums, tad mēs, droši vien , padomātu, ka autofokus ir kļūdijies. Taču Masats ir ļoti prasmīgs fotogrāfs, un rokās viņam nebija ‘’ziepju trauks’’kurš fokusējas kā pašam ienāk prātā, bet gan ‘’Leika’’ ar rokas fokusēšanu, līdz ar to nejauša fokusa izvēle tiek atmesta, tātad tieši tur autors izvēlējies savu fokusa punktu.


Un visbeidzot, doma.

Pats interesantākais jautājums (vismaz priekš manis), ko tas viss varētu nozīmēt?
Šeit nu mums novērotie fakti ir jāpārvērš pieņēmumos.
Daudzu gadsimtu gaitā tēlotāja māksla ir izveidojusi savu ,uz simboliem balstītu, valodu. Tā , piemēram, nodrupusi siena simbolizē pagātni, laika zoba nenovēršamo ietekmi. Rati ,bez zirgiem, ir kaut kas tāds kam būtu jābrauc (jākustās, kustība), bet tie tai pat laikā stāv uz vietas, nav nekādas kustības. Bērni, sevišķi ja tie ir priecīgi, rotaļājas, simbolizē nākotni kura attēlota tagadnē ( tai pat nozīmē kā grauds simbolizē nākotnes maizi).
Ievietojot asuma zonā pagātni (apdrupušo sienu) un nekustīgumu /tādā ziņā ka nav attīstības/(rati), autors it kā izveidoja sadzīviskos apstākļus. Nav kustības,attīstības. Laiks nojauc visu. Kā viegli saprast, tad optimisma šajā konceptā ir ārkārtīgi maz.
Bērni priekšplānā. Visi , kā viens, smejas. Autors viņus sastapis pa ceļam uz skolu (grāmatas vai burtnīcas rokās vienam no zēniem), vai arī rotaļājoties. Pats par sevi tas ir dzīvības simbols, vēl jo vairāk, tādēļ, ka bērni aizņem vairāk kā pusi no attēla, un līdz ar to tie būtu galvenais objekts šajā darbā. Bet…autors tos ir ievietojis neasajā zonā, un tagad, skatītājs ir spiests savu skatu no asās zonas (sienas) vērst uz neaso priekšplānu un izbrīnā domāt, kas tad šeit ir galvenais, uz ko ir uzsvars: uz nākotni, kura vēl nav uzaugusi, vai pagātni, kura neapturami iet bojā. Vai var būt, ka uzsvars ir jāliek kur citur?
Šī jautājuma uzdošana un atbildes meklēšana (kura skatītājam ir jāveic patstāvīgi), tad arī ir šīs fotogrāfijas būtība.



Raksta autors: Maksims Pavlovs
Foto: Peneranda de Bracamonte (1961. Ramon Masats)
Tulkojums: Aleksandrs Tarabanovskis
Vairāk: www.altafoto.lv