Piena Ceļš 3

Attēls 1

Anotācija:

Esam nonākuši līdz 3. daļai. Šoreiz runa par dzelžiem, kādi sniegtu maksimali optimālu rezultātu plašā lauka Piena ceļa iemūžināšanai. Šeit apzelēti pamatlikumi un kaut kādi teorētiskie aspekti, kas ietekmē bildes iznākumu.

Lekcija:

Iepriekš iegūtas zināšanas kas, kad un kur. Tagad laiks apspriest aspektu - kā.
Varbūt es arī uzrakstīšu kādu rindu par astrobildēšanu ar tracking ierīcēm, bet šoreiz tomēr pieturēšos pie vienkāršā piegājiena - turpināšu par plašā lauka piena ceļa naksnīgajām ainavām.
Viena no problēmām, ar ko jāsaskaras astrobildētājiem, ir zemes rotācija attiecībā pret mūs interesējošajām zvaigznēm. Bildējot tā sauktos zvaigžņu ceļus (star trails), tas sniedz zināmu efektu, bet galaktikas centra reprezentācijai tas ir būtisks traucēklis. Lai apietu šo problēmu, jāizvēlas ekspozīcijas laiks, kas nesniegs redzamus zvaigžņu kropļojumus. Šim nolūkam ir zināms tā sauktais "500" vai "600" likums. Es teiktu, ka vērts tomēr pieturēties pie "500". Tātad šis likums sniedz informāciju par to, cik garu ekspozīciju mēs varam atļauties ar mūsu noskatīto objektīvu. Piemēram, ja dots 50 mm objektīvs, tad 500/50=10 sekundes. Tas ir nosacīti maksimālais ekspozīcijas laiks, lai uz pilnā kadra (Full Frame) aparāta galarezultātā zvaigznītes būtu vēl pietiekami asas. Ja strādājam ar APS-C izmēra matricu, tad tam visam jāņem vērā vēl crop faktors (x1.5). Tādā gadījumā likums izskatīsies T=500/(1.5xF[mm]). Mūsu 50 mm objektīvam tas dotu T=500/75=6.7 sekundes uz APS-C matricas. Ja jums ir cita izmēra matrica, tad ziniet, kāds ir crop faktors attiecībā pret FF un ievietojiet to dotajā "500" likumā.
Par pašu objektīvu runājot... Lai uzsvērtu dramatismu, visuma apjomus, nezinu kā lai pasaka - radītu kadra grandiozitāti, vērts izvēlēties maksimāli plata leņķa objektīvu, lai pēc iespējas vairāk gan no debesīm gan priekšplāna ietilptu kadrā. Arī ar 50 mm objektīvu var iegūt interesantus galaktikas attēlus uz APS-C aparāta, bet tomēr tam ir ierobežojumi uz ekspozīcijas laiku. 6 sekundēs pat ar 1.4 diafragmu un 3200 ISO būs kā būs ar to zvaigžņu spožumu. Protams, protams, var uzņemt sēriju ar kadriem un tad summēt viņus, bet par to ne šoreiz. Tātad vērts skatīties platleņķu virzienā. Ātri piemēram aplūkosim maksimālos eksponēšanas laikus pēc "500" likuma uz APS-C matricas (jo domāju, ka tas ir tas, kas lielajam vairumam parasto mirstīgo arī ir): 35 mm = 9.5s, 30mm =11s, 24 mm=14s, 18 mm=18.5s, 16 mm= 21s, 14 mm=24s, 12 mm=28s, 10mm=33s. Tātad redzam, ka 20s ekspozīcija sākas no aptuveni 16 mm. Ja tēmējam uz 20-30 s ekspozīciju (kas varētu būt optimāla no gaismas krāšanas ilguma viedokļa), tad optimālais fokālais attālums ir 10-16 mm. Šie fokālie attālumi nav nekāda eksotika un pie tādiem ir visas iespējas tikt bez lielām problēmām. Objektīva izvēle vispār ir atbildīga lieta, jo šeit dažādi aspekti satiekas un ir jāizvēlas kompromisa vidusceļš. Tātad no vienas puses mūs interesē maksimālais eksponēšanas laiks (sakrāt vairāk gaismas neļaujot zvaigznēm "izsmērēties"), kas korelē ar fokālo attālumu - nosacīti - jo platāks jo labāks. Labāks ne tikai dēļ gaismas krāšanas/neizsmērēšanas veidokļa, bet arī no informācijas apjoma, kādu varam ietvert kadrā (ļaujot "mākslnieciski" spēlēties ar priekšplāniem). Ilgāki ekspozīcijas laiki būtiski, lai var izvēlēties zemākus ISO, bet tam var būt arī tumšā puse (varbūt gluži ne uz 20-30 s ekspozīcijām, bet tomēr) - pie ilgākām ekspozīcijām un relatīva augsta ISO var sagaidīt dažādus trokšņu izsauktus attēla artefaktus (piemēram, lillīgi-rozīga migliņa kaut kā itneresanti izvietojusies pa kadru u.c.). Manuprāt, pašsaprotams ir mēģināt dabūt stikliņu ar maksimāli plašu apertūru. Lai arī ar kit objektīvu var nonākt pie kaut kāda rezultāta, patiešām labām bildēm vēlams tēmēt uz apertūru diapazonu 1.4-2.8. Jo gaišāks stikls, jo labāk, bet tas nav vienīgais. No gaišuma nav nekādas jēgas, ja tas dod neasu bildi. Astrofotogrāfēšanai nepieciešama optika, kas ir asa ar pilnībā atvērtu diafragmu, kā arī otra būtiska prasība ir maksimāli minimāla ( :) ) koma. Koma ir aberācijas (kropļojumu) veids, kas kropļo punktveida gaismas avotus, kas neatrodas uz optiskās ass. Respektīvi zvaigznēm var būt astītes, kā mazām komētiņām. Izteiktāks tas ir tieši attēla malās. Mēs cenšamies minimizēt zvaigžņu kropļojumus, tāpēc koma ir gaužām nevēlama parādība. Diemžēl daudzām optiskajām shēmām koma ir neatņemama sastāvdaļa, tāpēc jālūko pēc objektīviem, kam nav šīs aberācijas. Šī iemesla dēļ labu slavu plašā lauka astrobildētāju vidū iemantojuši Samyang objektīvi. Tā ir korejiešu kompānija, kas ražo manuālos objektīvus - manuāls fokuss, manuāla diafragma - pilnīgi nekādas komunikācijas ar pašu fotoaparātu (nu labi - nevar teikt, ka pilnīgi nekādas - priekš N un tagad kaut kādi modeļi arī uz C ir aprīkoti ar čipiņu un spēj nodot informāciju par diafragmu, pieļauju, ka kompānijai gūstot atpazīstamību un iemantojot labāku slavu varētu arī kaut kad parādīties AF, varbūt). Toties šie Samyangi ir gaiši (priekš APS-C viņiem ir 16mm F2, priekš mirrorlesiem ir 12 mm F2 utml), asi ar atvērtu diafragmu un minimizētu komu, lai gan var būt ne tik optimāla situācija ar vinjetēšanu. Samyangs ir rūpnīcas turētājs, bet savus izstrādājumus arī pārbrendo un tos var atrast arī zem Rokinon, Bower, Vivitar utt zīmoliem. Jāsaka, ka arī jaunie Sigmas ART objektīvi esot nelsikti gaišuma un komas ziņā - piemēram, tas pats 30 mm vai svaigais 24 mm. Tā kā varianti ir.
Ar samyangiem un ne tikai gan drusku jāuzmanās. Dienas bildētājs to iespējams var nepamanīt, bet tas ir gana būtiski - lēcu centrējums. Daudzlēcu sistēmā, katra individuālā lēca var būt sašķiebta (atrasties ne ideālā pozīcijā, kā to paredz optiskā shēma), attālums starp lēcām var būt ne ideālais, kas atspēlēsies uz punktveida gaismas avotu reprezentāciju (zvaigžņu situācija). Tīri piemēram, jūs nofokusējaties uz bezgalību, uzņemat savu skaisto kadru, bet mājās pētot pixeļus saprotat - kaut kas nav. Vienā daļā bildes zvaigznes ir asas, bet citā kaut kā out of focus. Lūk - tā tad ir viela pārdomām. Efekts var tiešām būt ļoti niecīgs, ka noteiktās situācijās pie gaismas tam netiks pievērsta uzmanība, bet nakts bildēs zvaignes būs labs indikators. Šo decentrēšanās lietu var relatīvi viegli pārbaudīt negaidot nakti - vienkāršākais ir atrast kaut ko, kas ir objektīva izpratnē bezgalībā un kam ir smalka mustura raksturs (stiepļu žogs - varbūt ne labākais piemērs, bet ceru - sapratāt), uz šo objektu jānofokusējas un jāuzknipsē ar atvērtu diafragmu, pēc tam bildi var izanalizēt - ja "asums" pa visu kadru šķiet pieņemams, tad gan jau ir ok. Par to gan tā īpaši iespringt nevajag - nav jau tā ka ražotājiem nav kvalitātes kontrole, bet nu gadās....
Domājams par objektīviem +/- noskaidrots - plats, gaišs, ar mazu komu, labi nocentrēts.
Kas tad paliek pāri? Nu jā - pats fotoaparāts. Domāju, ka šādus tādus aspektus arī var aprunāt. Atkal skaidrs, ka jo labāks sensors - palšāku dinamisko diapazonu, mazāk silstošs, mazāk trokšņains, lielāku pikseļa laukumu, jo labāk. Saprotams arī ka pilnā kadra matricas šiem kritērijiem kvalificējas labāk, bet tas nenozīmē, ka APS-C vai kas mazāks nedos adekvātu rezultātu. Nē nē - tie ir tikpat sekmīgi pielietojami. Protams, vienmēr bildējam tā, lai RAW fails tiktu pieseivots - vai nu RAW vai RAW+Jepeg. Tātad - kvalitatīvām bildēm ir svarīga detalizētība - zvaigznēm ir dažādi spožumi un arī nokrāsas, tāpēc pēc iespējas plašāks dinamiskais diapazons un spēja reprezentēt krāsu ir vitāli būtiski. Jā, diemžēl APS-C sensoriem šīs spējas būs švakākas pašas par sevi salīdzinājumā ar FF, bet nu ko nu tur daudz.... Jāatceras, ka gan dinamiskais diapazons, gan krāsu jutība un saistītie parametri kā arī signāls/troknsis attiecība ievērojami samazinās, palielinot ISO. Savukārt, astrobildēšanai svarīgs ir gaismas daudzums - gribi negribi - ISO būs jāiegriež. Tāpēc jālūkojas, lai galarezultāts nekļūtu "plakans" - lai zvaigznēs būtu detalizācija, krāsu nianses, nevis visas zvaigznes balti pārdedzināti pleķīši - nē tas nav pašmērķis. Tātad ir jāspēlējas ar uzstādījumiem, jāpazīst sava tehnika un arī jāpadarbojas pēcapstrādē. Tātad secinājums ir tāds, ka vēlams mēģināt strādāt ar mazāku ISO, bet atkal jāatrod optimālais balanss.
Rezumējot: maksimāli plats stikls ar maksimāli lielu caurumu, lai var taisīt maksimāli ilgu ekspozīciju, izmantojot pēc iespējas mazāku ISO.
Mans mērķis nav apspriest, ko pirkt, bet gan aplūkot teorētiskos aspektus, lai tad katrs to var pielāgot savai individuālajai situācijai (gribējās to pateikt).
Stikls aprunāts, sensors aprunāts, Paliek vēl viens elements - statīvs. Nu šeit gan nav daudz ko pļurkstēt. Statīvam jābūt stabilam, jāspēj izturēt tam uzliktais svars, tas nedrīkst švunkāties vējiņā. Statīva galva - tā jau ir preferences lieta. Protams, klasiski ir kārtīga lodes galva, ko viegli iejustēt kā vien vajag - vienīgi ar smalkajiem iestatījumiem ir problemātiskāk, bet strādājot ar platleņķi, tas nav tik kritiski. Ļoti laba padarīšana varētu būt 3-D zobratu galva - ļoti ērti veikt smalkās nastroikas - jā viņas ir smagas un dārgas, bet šogad itāļu M izlaidis vieglo zem-kilograma versiju, kas ievērojami lētāka, jo izgatavota no kaut kādas plastmasas (cik interesējos iekš LV bodēm, ja grib pasūtīt uz savi ~140 eiriķi tāda gan tomēr sanāk, un izpildes termiņi galīgi nav acumirklīgi...). Vēl viena lieta gan - absolūti nevēlama ir statīva centrālās kolonnas izbīdīšana. Sistēmai ir jābūt stabilai, cik vien var. Ja iespējams, arī kāju posmus minimāli izvilkt un izvērst lielākus leņķus starp tām.

Par pašu bildēšanu - kā jau minēju, ja ir labs stikls, tad nav jābaidās bliezt ar maksimālu atvērtu diafragmu, ko arī daram. Fokusēšanās... Tā kā ainavā iekļauti arī kaut kādi priekšplāna objekti (iespējams), tad īsti korekti fokusēties uz bezgablību nebūs. Pieņemsim, jūs gribat naksnīgu portretu vai siluetu vai puspuvušu škūnīti uz zvaigžņu fona - jā var taisīt 2 kadrus vai vairāk kadrus un tad līmēt kopā (focus stacking), un var būt gadījumi, kad svādāk nemaz nevar, bet to lietu var mēģināt panākt arī vienā piegājienā. Atceramies tagad jēdzienu hiperfokālā distance. O jā - uz modernajiem objektīviem šādas iezīmes neatradīsiet, lai izrēķinātu asuma dziļumu, bet nevajag isamist - ir mobilās aplikācijas. Mani, personīgi, pilnībā apmierina (man tā šķiet ērti lietojama un ļoti veigli uztverama) DOF CALCULATOR. Tātad- hiperfokālā distance (ir vairākas definīcijas, bet es uzsvēršu šo) - attālums, kurā nofokusējoties, objekti ir pieņemami asi no attāluma, kas ir puse no hiperfokālā attāluma līdz bezgalībai. Nu pieņemsim, ja pie noteiktiem nosacījumiem hiperfokālā distance sanāk 20 metri, tad, nofokusējoties uz to, nosacīti asi būs objekti diapazonā no 10m līdz bezgalībai (mērot attālumu no fotaparāta). Atbilstoši objektam ar garantiju jātrāpa šajā diapazonā. Varbūt pat ir vērts aizfokusēties drusku aiz hiperfokālās distnaces (tuvāk bezgalībai), tādejādi uzlabojot zvaigžņu reprezentāciju. Protams, ja tuvākie "priekšplāna" objekti ir gana tālu no objektīva (aiz hiperfokālās distances), tad var fokusēties uz bezgalību - tomēr tas skaistums ir zvaigznes - lai tad arī viņām tiek :) .
Rūpīgāk apdomājos, ko vēl varētu pateikt... Uz garajām ekspozīcijām varbūt par skādi nenāktu ieslēgt dark frame subtraction jebšu Long Exposure Noise Reduction. Jā - viena kadra uzņemšanai aizies divtik laika - pēc pamatekspozīcijas tieši tikpat ilgi tiks eksponēts "tumšais" kadrs, kas tad tiks atņemts no pamatekspozīcijas tādejādi minimizējot kādu daļu no trokšņu artefaktiem. Protams, ir arī reizes, kad šāda papildus tumšā kadra eksponēšana nav laba doma. Piemēram, star trails krāšana no individuālām īsākām ekspozīcijām - lai neveidotos pārrāvumi zvaigžņu ceļos, nevar gaidīt, Long Exposure NR jāatslēdz, bet tā kā šeit mēs to neaplūkojam - tad arī neiedziļināsimies.

Domāju, ka ar šo pamuldēšanu par pamatlietām varētu ar beigt. Mērķis bija izklāstīt ar kadra iegūšanu saistītos aspektus, ko cerams lielos vilcienos ar esmu izdarijis.

Nu labi - kārtības labad vajadzētu pieminēt, ka liekot fotoaparātu uz statīva - nedrīkst aizmirst atslēgt Shake Reduction, jo uz statīva aktivizēts Shake Reduction, pie ilgām ekspozīcijām tikai kaitēs. Tas īpaši attiecināms uz aparātiem, kam ir sensor shift SR. Palaišanas procesam ar labāk izmantot cable release, vai sliktākajā gadījumā uzlikt taimerīti, lai no pieskāriena sistēmā inducētās vibrācijas paspēj norimt.
Lietas, ko paņemt līdzi? Ērts saliekamais beņķis ir manta (ne 3-kāju taburete, bet gan kārtīgs verķis ar atzveltni un aliņa turētāju), pablāvs sarkanās gaismas lukturītis (acs nav tik jutīga pret sarkano gaismu - tāpēc priekš pārvietošanās līdz tuvējiem krūmiņiem tāds būs pašā laikā - nesabojās jūsu jau adaptējušos nakts redzi). Kaut kādi baltās gaismas avoti - lukturīši, varbūt zibene ar var mētāties pa rokai - kāda interesantāka kadra realizācijā var noderēt. Termoss...ar saturu. Nu jūs tak sapratāt....