kas norunāja dzejoli, iemantoja Arvīda krājumu. es pieteicos, ka dzejolis, kuru runāšu, tas, kuru domādami / zinādami, Santa Klausi man saka: "haralds, to nēe!". bet dzejolis tāds: "lai bij' jautri, kur bij' jautri, cietumā'i, tur bij' jautri, uzraugam nabagam somu duncis nugurā! ". izrādās, bijis tā - Arvīds, lai dzejoļi nepazustu, kad radušies, ierakstījis in†ernā†ā, Juris salasījis un te nu krājums! traki jauki cilvēki bija sanākuši, bet izņemot manu jauno igauņu draugu, Kārli un mani, mazliet padzīvojuši cilvēki, lai neteiktu, ka veci perdeļi!
