Sēru dienas Širāzā (Shiraz, Iran)

Autora komentārs:

Trāpījās iebraukt Širāzā trešdienā, kad šiīti pieminēja kāda izcili laba vīra, laikam paša Muhameda līdzgaitnieka brāļa pāragro galu. Vīram pilsētā uzcelta tīri glīta piemiņas vieta ar ne visai glītām piebūvēm apsardzei un kontrolei. Tajās pat daudzas īstenticīgas dāmas netika atzītas par pienācīgi ģērbtām un dabūja ietīties uz vietas izdotos paltrakos, neticīgos vispār negribēja laist iekšā, bet pateicoties burvīgām vietējām meitenēm, tiku tur gan vakara drūzmā, gan otrā dienā. Tikai izšmonīja kā nākas, lai fotoaparātu neienestu. Tas, ka sērošana sākās trešdienā, bija būtiski tālākiem piedzīvojumiem. Tā kā muslimiem brīva ir piektdiena, tad pa starpu atganījusies ceturtdiena arī tika intensīvi „sērota”. Tomēr – vai mēs par kādu pirms gadiņiem tūkstots mirušu dižvīru sērot vairāk, brīvdienu dabūjuši? (Ieilgušu turpinājumu pieredzēju Isfahanā, par to citreiz).
1. Mēģinām piestāt;
2. Caurlaidē stingri kontrolē pat īstenticīgos;
3. Caur svētiem vārtiem neticīgajam ar fotoaparātu nav ko līst;
4. Atskatos un atvados;
5. Greznā pilsētas dārzā pavisam cits gars;
6. Ielas dzīve netraucēti rit tālāk;
7. Rīts, atbraucu, jāuzstiepj amata tērps un čakli pie darba;
8. Dienā pie tās pašas caurlaides drūzma nav mazāka;
9. Ģimene atpūšas labi augstu;
10. Pilsētas koptie dārzi tomēr ir iecienītāki;
11. Ko blenz, kad cilvēki bauda brīvdienu?
12. Daži paradumi mums vienādi;
13. Skolnieku grupai negaidīta atrakcija – ārzemnieki knipsē;
14. Nez, ko par šo jezgu domā b.Šaitans?