Diyarbakir_ Newrus festival _ Turkey

Autora komentārs:

Festivāls bija kas tāds, ko es līdz šim savām acīm nebiju redzējusi. Ap milijons cilvēku, milzīgs pūlis vienuviet, krāsņi ģēbtas sievietes un bērni, kurdu dejas, kurās arī mēs pievienojāmies. Laimīgi cilvēki, smaidi un prieks. Tradicionālā ugunskura aizdegšana. Un dejas, dejas, dejas un vairak dejas ... No 10:00 līdz 15:00. Vienreizēji. No festivāla vietas nolēmām doties prom, kad izklīda vairums cilvēku, un mēs kā „ārzemnieki” atlikušajos ieceļotājos izraisījām pārlieku interesi – tas ir kā parasti, pūlis ap mums, nekaitāmi jautājumi, neviena vārda angliski, dažāda bezjēdzīga teksta bīdīšana, no – „ kādas valodas tu zini „ , „ko es daru Turcijā” līdz tīņu vecuma jauniešu solījumiem mani precēt un kopā pārcelties uz Ameriku :)

Zinājām, ka ielās notiek svinētaju un kurdu politiskie gājieni, pēc ieteikumiem, nogājām garām pūlim, kad vēl nekas tā īsti nebija sācies, ievērojām armijas barus un policijas pūli, kas pacietīgi maskās novēroja pūli. Paši nobazējamies kafejnīcā. Labi vien bija mūsu izvēle, pēc 2 h ar sabiedrisko transportu, ceļā uz autoostu braucām pa ielu, kur bija ļaužu mītiņš un iepriekš redzētie policisktu un armijas pūlis. Ielas skatu pavadījām ar atvērtam mutēm un šokā. Iela tukša - cilvēki izklīduši, braucamā josla - nepārspīlējot - nosēta ar milzīgiem akmeņiem. Trotuāri asiņaini. Autobusā, man blakus sēdošā sieviete, vietējā iedzīvotāja, sāka raudāt un lūgt Dievu. Es nezinu, kas tur bija noticis, iespējams, kādas politiskās partijas mītiņš, iespējams, drošības sargi bija tie, kas šos akmeņus izmantoja, lai izklīdinātu pūli, pēc nostāstiem arī piparu gāze tika pielietota. Cilvēki vairumā izvairās runāt par notikušo. Saka vien – politika un to, ka tā ir ik gadu.


Ko es varu pateikt par pilsētu ? neko daudz, ja nu vienīgais to, ka tā ir slavena ar lielāko arbūzu, bet ne labāko, labakais esot Adanā. šoreiz mērķis bija festivāls.

Būs jābrauc vēlreiz.