***
IgorsHatsuneMiku | 06:13 10.01.2024 | Atbildēt uz komentāru |
MANS KROKODILS.
Dzīvoja reiz krokodils. Un nejau Āfrikas pludmalē. Ak nē! Bet manā dzīvokļa tualetē. Viņš bija tik priecīgs, neliels un zaļš, it kā tiko nomazgājies dillēs. Vienmēr kad gribējās man nolaist lieko svaru – tur viņš jau gaidīja, uz poda sēdēja un smaidīja. Jautri asti luncinot kā suņuks virsū lēca, ap kaklu aptinās un seju mīļi laizīja. Viņš bija ļoti pieklājīgs kā džentlmens, nē – drīzāk jau kā angļu lords. Bet man viņš teica, ka esot no Zambezī. Un par savu purvu duļķino man vienmēr klāstīja. Salocītu papīru kā palmu pasniedza. Allaž brīnījās: Skat – kokosrieksti podā! Bet tie kā vienmēr, smakoja un oda kā pēc purva odiem. Uz tiem ar pirkstu nopietni viņš rādīja, uzlika brilles uz acīm un lasīja: Termiņš beidzies! Podziņu viņš nospieda – rieksti aizgāja, ūdens norāvās ar švunku. Nospiest pogu īstā laikā uzdevums bij atbildīgs. Par to viņam slava! Un par to – goda medaļu viņš sev piešķīra, bet es viņam to piespraudu, izrādīdams lielu cieņu, tādam varonim. Dažreiz domīgs skumīgs kļuva viņš un sāka baigi smēķēt. Bet lai neskumtu mans krokodils, es pa visiem tirgiem skrēju Rīgā. Žurnāliņus meklēju, kuros anekdotes jautras. Tās viņš lasīja, nē – tvēra un pēc tam man stāstīja. Tad, kad abi čurājām, no smiekliem raustījās mums rokas, un tās čuras grib vai negrib, bija jālaiž pāri podam. Par kārtīm, naudu un par domino es nestāstīšu, tas būtu pārāk gari un azartspēles tomēr kā - nekā. Tā gāja laiks. Kad gāju iekšā – viņš jau bija ļoti liels. Un es sapratu - ka diviem kakāt šeit nav vietas. Arī manam krokodilam šī atklāsme kā zibens nāca priekšā. Mēs kā zuši mēģinājām locīties, te pa labi – te pa kreisi. Bet pie mūsu mīļā, cienījamā poda, tā arī netikām ne reizi un lielās kuņģu mocībās pietaisījām grīdu abi. Pēc gadījuma šī, mums kļuva ne visai labi. Un nolēmām pie tējas galda, ka laikam jāšķiras būs abiem. Ilgi apkampienos stāvējām, tai pašā dienā atvadījāmies. Viņš krokodilu asaras – man pudelītē ielēja, bet es viņam savējās no alumīnija atlēju – tā sakot par atmiņu labu. Tā nu viss ir labs, kas labi beidzas. Aizlidoja krokodils ar lielo debesu Boingu uz savu Zambezī. Bet man skumji palikās ikreizi, kad uz poda malas apsēdos es greizi – bet uzreizi, atsūtīja ziņu krokodils. Iet tam baigi forši. Braukā viņš pa Āfrikas pludmali ar super Poršu. Un arī paciņu atsūtīja, ar krokodilu junioru vārdā ZaZu. Vēl - mazu apsveikuma zīmīti, kur rakstīts, ka tagad būšot labi, kad sagribēšot es pa lielo, tad ikreizi pēc manīm viņš nospiedīs pogu kā ogu. Nu vai nav bļoda! Kas tādus lai soda!…
IgorsHatsuneMiku.
Vijola27 | 11:09 13.01.2024 | Atbildēt uz komentāru |
Balsojums: Patīk!
labs
IgorsHatsuneMiku | 00:25 14.01.2024 |
Paldies!
IgorsHatsuneMiku | 05:51 10.01.2024 | Atbildēt uz komentāru |
10.01.2024.