luudzu, luudzu neuztveriet manu sekojosho tekstu, kaa uzbraucienu, vai kaa savaadaak, bet par fotoreportaazhu moderatoru labaak Vismantu nelieciet(visu cienju, kaa fotograafam, bet zinot, cik ljoti piekasiigs ir par fotoreportaazhaam, nekas labs tur nebuus) Vnk ja vinjsh buus moderators, tad fotoreportaazhas buus labi, ja 10
Jaunajā bloga versijā būtu jābūt iespējai izvēlēties, vai dotais "produkts" ir reportāža vai fotostāsts. Par fotostāstiem varētu pieškirt mazāk punktus (jo atbilstības nosacījumi nav tik stingri), bet visādi citādi fotostāsti mēdz būt krietni interesantāki par lielāko daļu reportāžu un būtu muļķīgi viņus likvidēt.
Vispār man skolā mācīja un labās grāmatās raksta sekojošo - uzslavas izsaka publiski, kritiku - individuāli.
Katram no mums ir viedoklis par kādu no citām virtuālajā un reālajā telpā satiktajām personām, nevienam nav liegts to izpaust, taču tad tā arī skaidri pasakiet - "es (persona X), domāju, ka persona Y reizēm rīkojas nepareizi (ar pamatojumu)".
Citiem vārdiem sakot, cieņas iegūšana var prasīt lielas pūles dienas, bet to var pazaudēt vienā mirklī ar vienu neapdomīgi izteiktu frāzi.
Cienīsim viens otru un izturēsimies pret citiem tā, kā mēs paši vēlētos, lai izturas pret mums. Arī virtuālajā telpā!
Sēnes, draudziņ, lieto tie, kam lasot izklausās. Tiem puisīšiem skolas vecumā, kas slikti lasa, ir šāds paradums - burtot skaļi. Tu taču jau liels puika, paskat, snaipera stars notēmēts uz tevi. Saproti vienreiz, ka lasīt sēnes un lasīt tekstus ir divas dažādas lietas arī tad, ja esi tāds mammai gadījies.
moderātori būs 
