cilveks jau cepas par to, ka mashiinaam kljuustot populaaraakaam, visi par Shumaheriem sevi uzsakta
ir pile taisniibas, bet ari pile vecdomashanas stulbuma: ja kadreiz, kad auto bija tikai dazhiem, shie sevi uzskatija par uber allez, tagad, kad autro ir katram, visi principa prot to pashu ko shie pirmssakuma dinozauri, un pirmajiem tas SAAP
Ir mazliet arī stulbuma, bet visumā patiesi, patikās:
"Lai nezustu šīs robežas, cilvēkiem, kuru sirds lieta ir fotogrāfija, tomēr vajadzētu skaidri nodalīt – "es esmu fotogrāfs" vai arī "es aizraujos ar fotografēšanu"."
Jo mūsdienās ir tik daudz "FOTOGRĀFU", ka riebj, kā jau esmu teicis šis vārds ir tik pat novazāts, kā frāze par mīlestību... Bet lai jau ņemās un mīdās . Rakstā vienīgais jūtama negatīvā attieksme pret klikšķinātājiem, bet ja tā ir viņu sirds lieta lai viņi to dara, brīva valsts!
Izskatās ka cilvēks ir ļoti nikns un izbesījies, jo Digitālā tehnika un foto hobbija popularitāte, kā tāda, viņam ir atņemusi darbu. Tas ir pilnīgi pašsaprotami, ja tu pusmūžu esi mācījies par fotogrāfu, kad tas bija sarežģīti, tad vēl pusmūžu strādājis par fotogrāfu, un tad pēksņi atnāk bariņš ar jauniem, viņa uztverē - "molokososiem", kuriem tētis ir nopircis DSLR un kuri jau pa gadu nemitīgas pogas spaidīšanas ir sasnieguši samēra augstu līmeni lai konkurēt darba tirgū. Tad vienīgais uz ko var atsaukties ir māksla, jo pa gadu mākslu radīt neiemācīsies, taču fotoreportiera darbu var dabūt... Un galugalā kaut kā taču ir jāpamato savs niknums... Tam visam ir vienkāršs secinājums: 1) Pēc raksta stila spriežot cilvēks ir uz pusmūžu, tāpēc augšā arī to minēju. 2) Viņam iestājusies pusmūža krīze, (kad cilvēks sāk aizdomāties par tuvojošos galu un vai viņš vispār ir izdarījis dzīvē ko vērtīgu.) problēma tāda ka daudziem kas nav laikus paspējuši pārdigitalizēties un stingri ieņemt vietu šajā nišā, tagad visa pasaule gāžas un liekās ka visi 30-40 gadi darba nu palikuš 3-4 darba gadus vērti... Piedod man raksta autors un visi pārējie kas a to saistīti, ja kļūdos un ja nekļūdos arī, jo vienmēr sāpīgi kad kāds iedur sāpošā rētā...
Stulbs raksts... ko tur lai saka, nu ir un būs tā, ka fotogrāfijā sasniegumus gūs tie, kas strādās pie sava tēla - redz, uz Dakāru arī nez kāpēc brauc nevis RIMI furgona talantīgais šoferis, bet džeki, kuriem tā ir atslodze no biznesa... vai arī uz alternatīviem pasākumiem dodas pilnīgākie fanāti... tikmēr katrs ar B kategoriju var iet strādāt par šoferi, nav kā agrāk, ka garie kursi jāiet un vēl viskas un tad skaitījies krutais vecis ciemā...
tāpat arī fočēšana - nu jau viss ir tādā līmenī, ka drīz cilvēki ar interesi skatīsies tikai PDz varoņu vai populāru mākslinieku taisītas bildes, jo kvalitatīvu bilžu apjoms ir nenormāls... vai arī fanātu piedzīvojumi, tjipa, fototūre pa meksikas mazpilsētām. Karoče, fotogrāfa veiksme atkarīga no viņa tēla, ar to, ka vienkārši prot apieties ar tehniku, diez vai pietiks...
To sauc par sevis mārketingu un pārdošanu! Tam neveiksminiekam, kas uzrakstīja to gaudu rakstu, vajag mazliet pasērčot internetā, pameklēt materiālus par šo tēmu! Un ak jā, tirgus ir totāli pārsātināts un konkurence ir nežēlīga... Un te pietam ir maz tādu, kas ir gatavi maksāt par kaut ko tiešām augsta līmeņa, kur nauda un process dod gandarījumu...
Karōc, vecajiem pauriem bezcers, jāmaina pieeja vai arī jāmirst. Skarbi, bet patiesība.
ko lai dara - kad "Daiļradē" nopirka ķēdīšu locamo mašīnu ar jaudu 1 km / h, atlaida 25 ķēdīšu locītājus. nu, kameras šodien vairumu tehnisko padarīšanu šodien ņem uz sevi, tak uz kuru pusi pagriezt kameru un kurā brīdī spiest, vēl nejēdz. skrobēties varētu ne uz knipsētājiem, kuri maizes kumāsu no mutes izrāvuši, bet uz pasūtītāju, kurš nejēdz labu bildi no ne īsti labas atšķirt. nu labi, uz knipsētājiem arī - par to, ka pasauli pieķēza.
skrobēties varētu ne uz knipsētājiem, kuri maizes kumāsu no mutes izrāvuši, bet uz pasūtītāju, kurš nejēdz labu bildi no ne īsti labas atšķirt.
Nu tā ir profu atbildība - skolot potenciālos klientus par to, kas ir laba bilde, un kāpēc uzticēt fotogrāfēšanu pieredzējušam profesionālim, nevis sekretārei...