Forums pārbagāts ar interesantām tēmām, tak nevajadzētu arī šo aizmirst: www.apollo.lv...
Šogad pasākums paredzēts īpaši krāšņs (jo iekrīt sestdienā!), attiecīgi sagaidāms daudz kuplāks dalībnieku skaits gan vienā Brīvības pieminekļa pusē, gan otrā Brīvības pieminekļa pusē un pst arī karogu galerijā. Spriežot pēc apvienības "Pret nacismu" pieteiktajiem pasākumiem... Ir paredzami fotoreportāžu cienīgi notikumi!
Pus pa jokam, bet te leģionāri varētu pamācīties no Kutuzova, kurš atdeva Maskavu un vēl citas apdzīvotas vietas Napoleonam, un tas līdz pat kara beigām nesaprata, ko tagad darīt. Būtu jautri
Bet protams, ka mēģinu iebiedēt! Pats noteikti aizbraukšu uz pasākumu, bet sakarā ar tā popularitāti - vietas visiem nepietiks (lai tik smuki varētu nobildēt, kā tur diskusijā paraugbilde redzamā)...
Vot varētu cunduru sarīkot, un vienu gadu visu ppieteikt, bet nevienam neierasties pie tā pieminekļa. Smuki safilmēt vienu pašu Ždanoku un tad notira''et kā kvālāko gājiena dalībnieci.
GunarsII:Pus pa jokam, bet te leģionāri varētu pamācīties no Kutuzova, kurš atdeva Maskavu un vēl citas apdzīvotas vietas Napoleonam, un tas līdz pat kara beigām nesaprata, ko tagad darīt. Būtu jautri
Esi kādreiz painteresējies - a kāda mārutka pēc Napaleons spērās Krievus klopēt un Maskavu dedzināt? Dažiem radās interesantas pārdomas un pētījumi, jo gleznas tak karājas visādās Pēterburgās - kur Suvorova karaspēks Alpos salst (vēl pirms ļaunā Napoleona uzbrukuma)
Attiecīgi pridūroks Barklajs de Tolli pilnīgi netēmā koka Pārdaugavu nodedzināja. Nesaprata cilvēks, ka Napoleonam nebija plāns nākt "pēc rokas pulsteņiem", tam bija pavisam cits viennozīmīgi skaidrs plāns - vienkārši iedot bietē.
Vards, ir jau labi, ja cilvēki nav vienaldzīgi. Personīgi esmu saticis daudzus no leģiona. Ne tikai tos kaimiņus, kuri pēc 53-ā atgriezās no GULAG-a nāves nometnēm. Izdzīvoja. Nezāle esot sīksta. Tā nu bija sanācis, ka mūsu ciemats atradās bēdīgi slavenajā "101-majā kilometrā". Domājams, labi zini, šo terminu. Jaunajiem - pēckara gados tiem, kuri atgriezās no Sibīrijas, bija aizliegts apmesties uz dzīvi tuvāk lielajām pilsētām par 100. kilometriem (neatkarīgi no sav. republikas). Latvijā un citās ar rietumiem robežojošās republikās bija vieglāk - pases bija VISIEM iedzīvotājiem. Savienības vidienē - tikai republiku galvaspilsētās un Federācijā - apgabalu centros. Tad nu mūsu ciematā arī tika nometināti daudzi. Diemžēl, starp dzīvajiem no viņiem ir palikuši tikai divi. Tādam pašam rezultātam vajadzētu būt arī citos novados.
Analoģiski ir ar 9-tajā maijā demonstrējošiem to dienu dzīvajiem dalībniekiem. Izstaigāju (jau divus gadus) pasākumu, lai uzzinātu vienu vienkāršu faktu - cik ir (pasākumā piedalās) Sarkanās Zvaigznes ordeņa kavalieru (tos "tilovikiem"nedeva). Neatradās neviena (!) kurš šo apbalvojumu būtu saņēmis par reālām kaujas operācijām LĪDZ 09.05.1945. Bija pāris vīru, tie apbalvoti vēlākos gados.
Savulaik Osis no ''Lāčplēsa'',hokeja hallē pār bortu vienu utaini tiesnesi aizsniedza-un kā pūta bietē ,šams kā vardulēns nostiepās,nehren negodīgi tiesāt
Jā,tiesnešiem reizēm der iedot pa rīkli ,jo sports ir jāizprot Kas attiecas uz karotājiem(no abām pusēm),tad diez ko neticu,ka vēl ir dzīvs kāds,kas patiešām gulēja ierakumos un skrēja uzbrukumā.Pirmajā līnijā dzīves ilgums parasti bija pāris nedēļas.Ne jau velti tās daļas tik bieži mainīja un sūtīja "atpūtā un papildināšanai".Vai nu pagalam vai prātā sajukušiem,sakropļotiem un sen jau mirušiem tiem cilvēkiem vajadzētu būt pēc loģikas.Tagad gājienos ordeņus žvadzina tie,kam palaimējās dienēt apgādē,sagādē,piegādē,štābā,sanbatā utml.Uz katru īsto karotāju armijā ir vesels bars palīgdienestu.Tie tad arī kāds ir izdzīvojis līdz mūsu dienām.Protams,nevaru apzvērēt un iespējams,ka ir kāds izņēmums,bet pamatā vajadzētu būt tā.Starp citu,dzirdēju ka pie Kremļa 9.maijā esot kaudzēm viltvāržu ar ordeņiem.Patīkami takš saņemt puķes,ieraut sotaku,pastāstīt pionieriem kā aizstāvējis ....
Tagad gājienos ordeņus žvadzina tie,kam palaimējās dienēt apgādē,sagādē,piegādē,štābā,sanbatā utml.Uz katru īsto karotāju armijā ir vesels bars palīgdienestu.Tie tad arī kāds ir izdzīvojis līdz mūsu dienām.
Vieča, nevajag tā, nezinot, "apzīmogot" visus karotājus vienādi. Mans tēvs dienēja leģionā, kā feldšeris (sanitārs) un 1945.g. martā Kurzemes katlā (pie Blīdenes) viņu gandrīz nāvējoši sašāva kāds "varonīgais" krievu kareivis, brīdī, kad viņš stiepa ievainoto biedru ārā no kaujas lauka (pirms vairākiem gadiem bijām aizbraukuši uz to vietu- vēl tagad redz krūmos ieaugušas tās mājas krāsmatas).
Par brīnumu, bija lemts izdzīvot- pēdējā brīdī viņu paspēja nogādāt kara hospitālī Kandavas skolā un izoperēt, tad uz kuģi (Liepāja- Svineminde, esot bijis kāds nofraktēts zviedru kuģis, galvenokārt, ievainotajiem), un tad jau tālāk uz Vācijas hospitāli Šmelnē (pēc karadarbības beigām tā vēl bija amerikāņu okupācijas zona, vēlāk pievienoja krievu zonai); tur ārsti jau tā kārtīgi dabūja uz kājām.
Neskatoties uz briesmu stāstiem par Sibīriju, atgriezās Dzimtenē, vairākus mēnešus nosēdēja tepat Rīgā filtrācijas nometnē mežiņā pie Sarkandaugavas (uz Gulagiem pa brīnumu neaizsūtīja, laikam jau tādēļ, ka bija tikai sanitārs). Darba gaitās leģiona pagātne nereti patraucēja "karjerai", bet uz agronomiem-zinātniekiem jau tik šerpi neskatījās. Toties tagad uz vecumdienām pat Lāčplēša ordeni dabūjis, bet to jau par sasniegumiem darbu frontēs.
Tagad jau 88 gadi, bet vēl turās diezgan žirgts, neskatoties uz vairākiem ievainojumiem un daudzām vecuma kaitēm. Vasarās spītīgi grib dzīvot atsevišķi laukos un saimniekot dārzā- tikai ziemā izdodas pierunāt dzīvot pie sevis Ogrē. Pret 16. marta "aktivitātēm" Rīgas centā izturas skeptiski- tādu brīdi labāk esot pieminēt klusās atmiņās, piemēram Lestenē.
Pēc viņa domām, 16.marts esot visai "samākslots" datums. Pareizāk būtu bijis ielikt 15.jūniju- kad nākošajā dienā pēc lielās 1941.g. deportācijas tautā bijis pamatīgs naida un sašutuma vilnis pret krievu zvērībām un tieši tajā dienā daudzu latvju zēnu galvās nobriedis lēmums iet karot dajebkur- ka tik par brīvu Latviju un pret krievu jūgu!
Voldemorts:Vards, ir jau labi, ja cilvēki nav vienaldzīgi. Personīgi esmu saticis daudzus no leģiona. Ne tikai tos kaimiņus, kuri pēc 53-ā atgriezās no GULAG-a nāves nometnēm. Izdzīvoja. Nezāle esot sīksta. Tā nu bija sanācis, ka mūsu ciemats atradās bēdīgi slavenajā "101-majā kilometrā". Domājams, labi zini, šo terminu. Jaunajiem - pēckara gados tiem, kuri atgriezās no Sibīrijas, bija aizliegts apmesties uz dzīvi tuvāk lielajām pilsētām par 100. kilometriem (neatkarīgi no sav. republikas). Latvijā un citās ar rietumiem robežojošās republikās bija vieglāk - pases bija VISIEM iedzīvotājiem. Savienības vidienē - tikai republiku galvaspilsētās un Federācijā - apgabalu centros. Tad nu mūsu ciematā arī tika nometināti daudzi. Diemžēl, starp dzīvajiem no viņiem ir palikuši tikai divi. Tādam pašam rezultātam vajadzētu būt arī citos novados.
kas tas pa gadu? ja nebiji iipashi noziedzies un briivpraatiigi aizskreejis legjionaa (vai ja nebiji augsta ranga ss virsnieks), tad maajaas tiki jau 46-ajaa. iznjeemums bija tad, ja Tev veel kaa draudziigam padomju pilsonim veel bija gadi, kad jaaiet padomju armijas dienestaa: tad Tevi izmitinaaja kautkur piemaskavaa komunismu atjaunot liidz dienesta laiks bija izbeidzies.
Pagājušā gadsimta lielajos vēsturiskajos notikumos mēs esam uzvarētāji. Rezultāts ir 2:1 mūsu labā. Pirmajā pasaules karā mēs uzvarējām, jo nodibinājām savu valsti. Otrajā pasaules karā un tā priekšvēsturē mēs bijām zaudētāji, jo savu valsti pazaudējām. Tam sekojošo "auksto karu" var uzskatīt arī par trešo pasaules karu. Tam beidzoties mēs atguvām brīvību un atkal esam uzvarētāji. Tas ir labs rezultāts, tāpēc nesaprotu, kāpēc gan pašiem sev, gan visai pasaulei vajadzētu stāstīt un gausties tieši par savām neveiksmēm. Latvijas otrā neatkarība ir mūsu paaudzes sasniegums, un es lepojos, ka tāpat kā daudzi šejienes "pasažieri" esmu tajā piedalījies. Bet, ja es būtu leģionārs, tad pirmais, ko sev pajautātu - vai 16. marta akcijas nāk par labu Latvijai. Es sliecos uz atbildi, ka nē.
Gunars 2 - 1987. gadā Maltā notika slepenā tikšanās starp PSRS un ASV vadību ļoti augstā līmenī. Kur lielvaras vienojās ka PSRS neliks šķēršļus, ja Baltijas republikas vēlēsies atbrīvoties no PSRS, par Vācijas apvienošanos, ja Polija, Čehoslovākija, Ungārija vēlēsies mainīt savas valsts politisko kursu. Un apmaiņā ASV izvāks savu karaspēku no divām Āfrikas valstīm un tur sarkanie partizāni gūs uzvaru un nestāstīs pasaulei par PSRS izdarībām vidusamērikā un uzdāvinās PSRS 100 miljonu tonnas labības. Tā kā mēs neko neizcīnījām, mums uzdāvināja bŗīvību.........Ja nebūtu bijuse tāda vienošanās tad 1991. gada barikāžu laiks būtu bijis 1956. gada Ungārijā, kā 1968. gada Čehoslovākijā..........Un ja tagad mēs būtu brīvi mums būtu par vienu sēra dienu vairāk.
He, he, Olissam pieejami slepenās tikšanās protokoli... āksts! Neskaties tik dikti kaimiņu propogandas kanālus un nepaliec pats par zombiju fufeļiem, kas domāti viņu iekšējam patērētājam... un tikpat smieklīgam, kā Mamikina vakardienas viesis...
Elton 8. marts jau garām, pietiek dzert alkoholiskos dzērienu........ Ja nezini nedirs....es krievijas tv kanālus neskatos (man pat tādu nav) un krievu fotoknipsētāju saitos neesmu reģistrējies, un šeit blogā krievu valodā nerakstu (man pat šifra kompī nav). Un es neesmu slaists, man nav tik daudz brīva laika lai vēl skatītos tv.
p.s. labāk aizej kaut ko svaigu nobildē citādi tie zirgi, vārnas, grausti, jau kaut kā katru reizi atkārtojās sāk apnikt........un varēji vienreiz pasvilināt praulus un iegūt reālus dūmus nevis tikai fotošopā taisītus vai no neta nokačātus
(jo nākošā, svētdiena, ir 17.marts - Sv.Patrika diena)
Tādam pašam rezultātam vajadzētu būt arī citos novados.
