Labdien! Pārdodu savu vēlēšanu balsi, cena no 50-200 eiro, atkarībā par ko jābalso, visiem interesentiem, partiju pārstāvjiem un aģitatoriem rakstīt PM.
Gremlins:Labdien! Pārdodu savu vēlēšanu balsi, cena no 50-200 eiro, atkarībā par ko jābalso, visiem interesentiem, partiju pārstāvjiem un aģitatoriem rakstīt PM.
Daudz gribi. Zaķim pirka par 10 eur + litruha spirta. www.pietiek.com...
Gremlins:Labdien! Pārdodu savu vēlēšanu balsi, cena no 50-200 eiro, atkarībā par ko jābalso, visiem interesentiem, partiju pārstāvjiem un aģitatoriem rakstīt PM.
Daudz gribi. Zaķim pirka par 10 eur + litruha spirta.
Tas tak bija 4 gadus atpakaļ, tagad cenas ir cēlušās!
kam tu rbija jāraksta, KNAB, SAB vai prokuratūrai ? ā, pats atradu, Drosības Policijai DP
/Rēzeknes pilsētas domes atkārtoto vēlēšanu laikā Drošības policijai izmeklēšanai nodotas trīs lietas, to skaitā Rēzeknes Pašvaldības policijas nofilmētais videomateriāls, kurā varētu būt redzama balsu uzpircēju darbošanās./
Kontakti Drošības policijas adrese:
Kr. Barona iela 99a, Rīga, LV-1012
Kontaktālruņi:
Drošības policijas diennakts tālrunis: 67208964 Drošības policijas priekšnieka palīdze: 67208991 Fakss: 67273373
Ja Jūsu rīcībā ir informācija, kas varētu būt noderīga Drošības policijas darbā, aicinām sazināties ar Drošības policiju jebkurā diennakts laikā, izmantojot diennakts kontakttālruni 67208964. Drošības policija garantē sniegtās informācijas un tās avota konfidencialitāti.
ozols:Vietne kļūst par noziedzīgu darījumu platformu. Nav smuki, nav smuki. Vai vietnes saimnieki te neiegriežas aci uzmest?
Ozols! Baidies, ka tava partijele netiks pie siles? Nevarēsi nākamgad melnos ikrus ēst? Vietne sen jau ir kļuvusi par noziedzīgu darījumu platformu, paskat, ko te tikai netirgo pa tiešo bez nodokļiem! Kā tu tos darījumus neokšķerē?
Principā jau nav slikta ideja. Ir cilvēki kas balso par nodokļu samazināšanas, un/vai minimālās algas palielināšanas solījumiem - un ir kas gatavi balsot par reālu naudu. Nekādu baigo atšķirīgu neredzu, ja neskaita ka nauda ķepā ir kaut kāds garants.
3rdHalf:Principā jau nav slikta ideja. Ir cilvēki kas balso par nodokļu samazināšanas, un/vai minimālās algas palielināšanas solījumiem - un ir kas gatavi balsot par reālu naudu. Nekādu baigo atšķirīgu neredzu, ja neskaita ka nauda ķepā ir kaut kāds garants.
Atšķirība ir tajā, ka pirmajā gadījumā vēlētājs cer uz medni kokā visiem, bet otrajā paņem zīli rokā sev, grūžot tautu nelaimē. Tieši šādas pašas izvēles priekšā nonāk katrs deputāts, kad tiek ievēlēts. Skaidrs, ko viņš izvēlas, jo deputāts mēdz būt tāds pats divkājainais, kā Gremlins, 3rdHalf, u.c.
3rdHalf:Principā jau nav slikta ideja. Ir cilvēki kas balso par nodokļu samazināšanas, un/vai minimālās algas palielināšanas solījumiem - un ir kas gatavi balsot par reālu naudu. Nekādu baigo atšķirīgu neredzu, ja neskaita ka nauda ķepā ir kaut kāds garants.
Atšķirība ir tajā, ka pirmajā gadījumā vēlētājs cer uz medni kokā visiem, bet otrajā paņem zīli rokā sev, grūžot tautu nelaimē. Tieši šādas pašas izvēles priekšā nonāk katrs deputāts, kad tiek ievēlēts. Skaidrs, ko viņš izvēlas, jo deputāts mēdz būt tāds pats divkājainais, kā Gremlins, 3rdHalf, u.c.
Medni kokā visiem? Par ko tu runā? Balsošu par to no kura labums lielāks man. Es neredzu ka man būtu jābalso par labu citiem, jo citiem ar ir balsis. Tā darbojas demokrātija: katrs individuāli balso par to no kā lielāks labums un to dabū ja savācās majoritāte ar līdzīgiem viedokļiem. Ja cilvēks ir situācijā ka viņam nava stipras politiskās nostājas un viņam piedāvā 50€ - ar ko tas ir sliktāks kā nobalsot uz dullo, iemest tukšu anketu, vai nebalsot vispār?
Tu tomēr piederi pie kādas kopienas, kurai kādi noteikumi var būt izdevīgi. Kopienai jābūt pietiekami lielai, lai balsu pietiktu. Neviens neko nesola vienam konkrētam cilvēkam. Ja es sev vajadzīgās balsis nopērku, es savā programmā varu rakstīt kaut to, ka visi būs mani vergi. Tādējādi vēlētāju izteikto "Ģribu" varēšu pildīt, ka tauki vien gar vaigiem tecēs.
Sarmozopirms 1 stundas24 Nenoturējos un iecitēšu gabalu no viena netīkama portāla:
[Koļas stāsts] Taču viena no mūsu nacionālās domāšanas īpatnībām ir mēģinājums meklēt problēmu visur kur vien var, tikai ne sevī, ne savā rīcībā. Nepārtraukti dzirdams – „cittautieši nerunā latviski!”. Jēziņ! Vainīgi ir cittautieši! Protams, ir tādi, kas nemaz nevēlas mācīties latviešu valodu, sauc to par suņu valodu, bet ir ļoti daudzi tādi, kas pārvalda valodu, bet viņiem vienkārši nav kur pielietot šo latviešu valodu vai arī tiem rodas iespaids, ka var bez šīs valodas tīri labi iztikt.
Tā, zemesgrāmatas nodaļā es pamanu kādu Koļu, kurš ir atnesis veselu čupu dažādu nostiprinājuma lūgumu.
Pie galda sēž Rasma un pieņem dokumentus. Vairākas pazīmes liecina, ka Koļa ir kādas nekustamo īpašumu firmeles mākleris, kurš ir atnācis ar kārtējo dokumentu paku un visai bieži nāk pie Rasmas. Dzirdu, ka saruna notiek krievu valodā. Rasmai garlaicīgi darbā un vientuļi dzīvē – vīrs pirms pieciem gadiem aizgājis aizsaulē, bērni jau sen Anglijā, mazbērni knapi runā latviski. Viņa labprāt patērzē ar šo jauko krievu puisi, jo krievi nav tik atturīgi kā latvieši. Turklāt, Koļa, Rasmas ieskatā, ir „tīri ēdama sēne”. Eeeh, būtu viņa 20 gadus jaunāka, viņa tā Koļu nostiprinātu!
Tas pats Koļa pamanāms CSDD tehniskās apskates nodaļas kasēs. Šeit sēž Antra. Koļa nenāk tik bieži uz CSDD kā uz zemesgrāmatu. Šeit jau nebūs „Čau, Rasma!”. Šeit Koļa ir pieklājīgs un lietišķs. „Labdien!” – „Labdien!” Taču Antra, ieskatījusies Koļas dokumentos un noskaidrojusi, ka viņa nelatviskais uzvārds ir Ņečitailo, uzreiz pāriet krievu valodā un saka Koļam – „Вам надо платить столько-то и столько-то. Ворота № 5”. Kāpēc Antra runā ar Koļu krieviski? Tāpēc, ka Antrai apnika n-to reizi dienā pāriet krievu valodā un atkārtot krieviski to, ko tikko pateica latviski. Šodien Antrai jau divi tādi trapījušies. Nē, Antrai apnika. Antra jau nešķiro vai konkrētais Koļa zin valsts valodu vai ne. Antru mājās gaida meita un dēls. Viņa grib ātrāk tikt uz mājām bez sačakarētiem nerviem, samīļot bērnus un pirms gulētiešanas paspēt uzzināt kādas sekmes atvasēm ir skolā. Antra jau ir dzīvs cilvēks, viņai [tā domā Antra] nemaksā tik daudz, lai integrētu katru cittautieti un motivētu viņu runāt latviski. Taču kā tas izskatās no malas? Koļa ir priecīgs, viņš atradis savu Rasmu Nr. 2. Arī šeit ar viņu runā krieviski!
Tā Koļa, vienā dienā apstaigājis vairākas iestādes, noskaidro, ka īstenībā visi latvieši alkst ar viņu runāt krieviski. Tas viņam imponē. Koļa zin, ka Rasma un Antra ir internacionālistes. Tāpēc viņam nerodas šaubas, ka Latvijā ir jābūt divām valsts valodām. Viņš aiziet parakstīties un piedalās valsts valodas referendumā.
Taču Koļam vēl ir kolēģe Zane, viņa ir biroja vadītāja. Zane vispār ir forša un mīļa. Meitene no Baldones, mājās divi suņi un četri kaķi, māte, patēvs. Vienīga apgādniece ģimenē, katru dienu brauc uz darbu Rīgā, jo Baldonē darba nav, bet Rīgā sadabūt darbu nav tik viegli, tāpēc Zane cieši turas pie tā un draudzējas ar pilnīgi visiem šajā birojā. Zanei jau pāri trīsdesmit, bet ne ģimenes, ne bērnu. Zane šajā birojā pilda arī „dežūrlatvietes” funkciju – tēlo, ka birojā tiek ievērotas valsts valodas likuma normas un klientiem tiek sniegta informācija latviski. Īpaši tiem, kas vēlas pirkt „ņedvigu”, lai noformētu termiņuzturēšanās atļauju. Pie reizes, Zanes uzdevums ir „čivināt” ar jebkurām pārbaudošām iestādēm, ja Koļa vai viņa šefs Toļa pēkšņi saslims ar valsts valodas aizcietējumu un nespēs pienācīgi atbildēt uz uzdotājiem jautājumiem. Tāpēc Zane ar Koļu arī runā krieviski, turklāt Zanei ne mazākā mērā kā Rasmai ir savi kulinārie plāni attiecībā uz Koļu. Taču, ak Dievs! Uz Zani Koļa pat neskatās. Ja Zane mazāk aizrautos ar neveselīgiem ēdieniem, vairāk sportotu un beidzot noņemtu tās nesmukās brilles ar bieziem stikliem, tad varbūt būtu pilnīgi cita lieta.
Tāpēc Koļa drīzāk papļāpas ar kolēģi par politiku, nekā par saviem plāniem brīvdienām, un neslēpj savus politiskos uzskatus. Zanei ir naturāla škrobe par to, taču Zane Koļam neko nesaka. Ilgi viņa nespēj izšķirties starp jūtām un aizvainojumu. Un tomēr pienāk brīdis novilkt sarkanās līnijas. Nē, tas nebūs Liu pasionārums Pučini gaumē. Te izlīdīs ārā sākotnējais Karlo Goci tēls – atriebīga verdzene, kas nodos savu pielūgsmes objektu. Tā nu ir, Zane kļūst par mēmās nacionālās pretošanās kustības ārštata dalībnieci un vienkārši noziņo, jeb, latviski izsakoties, nostučī kur vajag, ka Koļa nerunā latviski. Koļa tāpat neuzzinās par Zani.
Un kad pie neko ļaunu nenojautoša Koļas atnāk Dzintra no Valsts valodas inspekcijas un ar Beinsas kundzes no filmas „Gāztais elks” (The Fallen Idol, 1948) sejas izteiksmi (šo autobiogrāfisko lomu rīmeika gadījumā bez grima varētu lieliski nospēlēt neatkārtojama Solvita Āboltiņa...ak, kāds talants ir bezjēdzīgi izniekots!) sāk uzdot jautājumu
“Paklau, Koļa! Kāpēc tu nerunā latviski?”
tad loģiski, ka Koļa ir pārsteigts. Viņš ne tikai ir pārsteigts, viņš ir apjucis. Viņš nesaprot, kāpēc Dzintra viņam vispār uzdod šo jautājumu, ja Zane, Rasma un Antra ar viņu runā krieviski. Koļa pat nezin ko atbildēt. Aiz sašutuma viņš sāk stostīties un loģiski – Koļa apjēdz, ka “D-D-Dzintra ir f-f-fašiste!”. Dzintra ir slikta, viņa ir nacionāliste, bet Rasma un Antra ir labas, viņas ir internacionālistes! Viņas runā ar Koļu krieviski!
Bet Dzintra jau neklausās, ko saka Koļa. Ar Turandotas spītību un skaļumu balsī Dzintra stāsta par savas sences izvarošanu, kas notika pirms 1000 gadiem un ka viņa joprojām dzird tās sāpju kliedzienu, šo „il grido“. Bet Koļam ir tikai 26 gadi! Viņš neatceras, kur vakar iebāzis savas austiņas, kur nu par notikumiem pirms 1000 gadiem! Koļas izpratne par vēsturi ir ļoti pavirša. Viņš ir tipisks Latvijas vidusskolas izglītības produkts, kurš domā, ka Napoleons ir kūka, bet Bēthovens ir suņa iesauka no amerikāņu filmas. Koļa kaut ko zin par fašistiem, jo viņa vecvectēvs ir gājis bojā karā, tāpēc Koļa necieš vācu valodu. Pārējā ziņā Koļam ir vējš galvā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Jo pašreizejā dzīves posmā viņu interesē tikai trīs lietas: pirmā – kaitošana, otrā – kaitošana un trešā – arī kaitošana. Viņš stundām ilgi pēta specializētās vietnēs vēja stiprumu jūras piekrastē. Ielēkt autiņā un aizbraukt 50 vai 100 kilometrus no Rīgas vēja meklējumos viņam nav problēma. Loģiski, ka Koļa nespēj atbildēt uz Dzintras jautājumu, kāpēc darbā viņš nerunā latviski. Bet Dzintra viņu turpina purināt un pratināt (Più forte! Più forte!):
„Tad ko, ja tu par darba lietām nevari pastāstīt latviski, varbūt pastāstīsi par saviem vaļaspriekiem? Ar ko tu nodarbojies brīvajā laikā?“ – „Ar k-k-kaitēšanu...“ – galvu nokāris klusi atbild Koļa, pat nenojauzdams, ka kļūda vienā burtā viņam būs liktenīga. „Tad tu esi kaiteklis? Valsts ienaidnieks?! Es tevi atmaskoju!“ – triumfē Dzintra. Nu viss, Koļa izgāž pārbaudījumu. Dzintra spriež savu bargo tiesu un viņas spertie soļi noved Koļu Drošības policijas redzeslokā. Jo tomēr šī ložņāšana gar jūras piekrasti ir vairāk nekā aizdomīga.
Dzintra par spīti savai izcilajai filoloģiskajai izglītībai protams, ir galīgi negudra dāma. Pirms iztaujāt Koļu, kāpēc viņš nerunā latviski, viņa neuzdod jautājumu nedz Rasmai, nedz Antrai kāpēc viņas nerunā ar Koļu latviski? Dzintrai pat neienāk prātā noskaidrot, kas ir tie iemesli, kuru dēļ Koļa nerunā latviski? Kā Dzintra plāno integrēt Koļu, ja Rasma un Antra neveido valodas vidi, kurā Koļam būtu motivācija runāt latviski?
Šeit problēma nav tikai pašā Koļā. Koļam kaut ko vajag. Viņš atnāk uz valsts iestādi, kurā tiek runāts latviski. Pārfrāzējot anekdoti – „Nav rociņu? Nav cepumiņu!“ Koļam ir izvēle vai nu runāt latviski, vai nu mērot ceļu uz pirti. Taču nē! Rasmas un Antras gādīgās rociņas dod viņam visus cepumiņus, kaut arī Koļam arī ir rociņas un viņš spēj aizsniegt cepumiņus. Un pēc tam nāk Dzintra un sākas jampadracis ar valodas zirni.
Un ko dara Koļa šajā situācijā? Koļa cenšas saprast, kurš viņam uzsūtīja Dzintru. Viņš tur aizdomās visus un visas – Zani, Rasmu, Antru. Bet viņš nav Šerloks Holmss! Mokošas neziņas un pārdomu stundas ātri paiet. Viņam viss ir pieriebies. Tā viņas dara visas... Koļa novelk savas oranžmelnās līnijas un ar saukli “Фашизм не пройдёт!” Koļa skrien uz Saktas ziedu tirdziņu, pērk puķes un skrien ar tām pie Atbrīvotāju pieminekļa, kur nokļūst Puķina režīmam draudzīgo un smaidīgo žurnālistu ķēpās un sniedz kaislīgu interviju, kuras satura īsais atstāstījums būtu „Суки латыши – угнетатели русского народа!” („Maitas latvieši – krievu tautas apspiedēji!”). Nākošajā dienā šī intervija kļūst par interneta hitu un noturas ziņu topā veselas divas nedēļas.
Dāmas un kungi! Jūsu priekšā ir scenārijs Hičkoka cienīgas asa sižeta mākslas filmai „126 pakāpieni”!
Nu īsts integrācijas veiksmes stāsts! Patiesībā šis stāsts ir traģikomisks, jo vairāki tīri sakarīgi cilvēki ir nokļuvuši pilnīgi muļķīgā situācijā. Piedodiet, bet tas ir tizli, kad latvietis nerunā latviski ar cittautieti latviešu valodā un pēc tam nepārtraukti sūdzas, ka „cittautieši nerunā latviski”!
kaut zināmā mērā jau es Tev 3rdHalf piekrītu. Partijas izmanto piemēram pensionāru bezpalīdzīgo stāvokli un pērk šīs diezgan lielās grupas balsis sacenšoties pensiju pārsolīšanā. Viss pārējais jau šai grupai ir objektīvi mazsvarīgi. Nu ko nākamreiz varbūt nevajag rīkot tradicionālas vēlēšanas, bet katra partija lai ierīko balsu uzpirkšanas punktus. vēlētājam tik atliks sekot, kurš vairāk sola.
