No šā temata es ņemu divus galvenos jautājumus: a) jautājuma nostādne, b) apspiesto tautu atbrīvošanās kustība un proletāriskā revolūcija. 1) Jautājuma nostādne. Pēdējo divdesmit gadu laikā nacionālais jautājums piedzīvojis vairākas ļoti nopietnas pārmaiņas. Nacionālais jautājums II Internacionāles periodā un nacionālais PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM jautājums ļeņinisma periodā nebūt nav viens un tas pats. Tie dziļi atšķiras viens no otra ne vien pēc apjoma, bet arī pēc sava iekšējā rakstura. Agrāk nacionālais jautājums parasti noslēdzās šaurā jautājumu lokā, kuri skāra galveno tiesu «kulturālās» tautības. īri, ungāri, poļi, somi, serbi un dažas citas Eiropas tautības, — tāds tas nepilntiesīgo tautību loks, par kuru likteni interesējās II Internacionāles varoņi. Desmiti un simti miljoni Āzijas un Āfrikas tautu, kas cieš visrupjākos un visnežēlīgākos nacionālos spaidus, parasti palika ārpus redzes loka. Baltos un melnos, «kulturālos» un «nekulturālos» neiedrošinājās likt blakus. Divas trīs tukšas un saldskābas rezolūcijas, kurās rūpīgi vairījās no jautājuma par koloniju atbrīvošanu, — tas ir viss, ar ko varēja palielīties II Internacionāles darbinieki. Tagad šī divkosība un nekonsekvence nacionālajā jautājumā jāuzskata par likvidētu. Ļeņinisms atsedza šo kliedzošo pretrunu, noārdīja sienu starp baltajiem un melnajiem, starp eiropiešiem un āziātiem, starp «kulturālajiem» un «nekulturālajiem» imperiālisma vergiem un tādējādi saistīja nacionālo jautājumu ar koloniju jautājumu. Reizē ar to nacionālais jautājums no atsevišķa un valsts iekšējā jautājuma bija kļuvis par kopīgu un starptautisku jautājumu, visas pasaules jautājumu par atkarīgo zemju un koloniju apspiesto tautu atbrīvošanu no imperiālisma jūga.
Agrāk nāciju pašnoteikšanās principu parasti iztulkoja nepareizi, nereti sašaurinot to līdz nāciju tiesībām uz autonomiju. Daži II Internacionāles. līderi bija nogājuši pat tiktāl, ka pašnoteikšanās tiesības bija padarījuši par tiesībām uz kulturālu autonomiju, t. i., par apspiesto nāciju tiesībām uz saviem kultūras institūtiem, atstājot visu politisko varu valdošās nācijas rokās. Šis apstāklis radīja to, ka pašnoteikšanās ideja no cīņas ieroča pret aneksijām riskēja pārvērsties par aneksiju attaisnošanas ieroci. Tagad šis juceklis jāuzskata par pārvarētu. Ļeņinisms paplašināja pašnoteikšanās jēdzienu, iztulkodams to kā atkarīgo zemju un koloniju apspiesto tautu tiesības uz 56 J . S T A Ļ I N S pilnīgu atdalīšanos, kā nāciju tiesības uz patstāvīgu valstisku eksistenci. Reizē ar to bija novērsta aneksiju attaisnošanas iespēja, iztulkojot pašnoteikšanās tiesības kā tiesības uz autonomiju. Pats pašnoteikšanās princips tā bija padarīts no masu krāpšanas ieroča, kāds tas, bez šaubām, bija sociālšovinistu rokās imperiālistiskā kara laikā, par visu un visādu imperiālistisko iekārojumu un šovinistisko machināciju atmaskošanas ieroci, par ieroci masu politiskai izglītošanai internacionālisma garā.
Agrāk jautājumu par apspiestajām nācijām aplūkoja parasti kā tīri tiesisku jautājumu. «Nacionālo tiesību vienlīdzības» svinīga pasludināšana, neskaitāmas deklarācijas par «nāciju vienlīdzību» — lūk, ar ko kavēja laiku II Internacionāles partijas, notušēdamas to faktu, ka «nāciju vienlīdzība» imperiālisma apstākļos, kad viena nāciju grupa (mazākums) dzīvo uz otras nāciju grupas ekspluatēšanas rēķina, ir apspiesto tautu zaimošana. Tagad šis buržuāziski tiesiskais viedoklis nacionālajā jautājumā jāuzskata par atmaskotu. No daudzsološo deklarāciju augstumiem ļeņinisms nacionālo jautājumu nocēla zemē, teikdams, ka deklarācijas par «nāciju vienlīdzību», kuras proletāriskās partijas nepastiprina ar apspiesto tautu atbrīvošanās kustības tiešu pabalstīšanu, ir tukšas un viltotas deklarācijas. Ar to jautājums par apspiestajām nācijām kļuva jautājums par apspiesto nāciju atbalstīšanu, par palīdzību, īstenu un pastāvīgu palīdzību tām cīņā pret imperiālismu, par patiesu nāciju vienlīdzību, par to patstāvīgu valstisku eksistenci. Agrāk nacionālo jautājumu apskatīja reformistiski kā atsevišķu patstāvīgu jautājumu, ārpus sakara ar kopīgo jautājumu par kapitāla varu, par imperiālisma gāšanu, par proletārisko revolūciju. Klusībā pieņēma, ka proletariāta uzvara Eiropā iespējama bez tiešas savienības ar atbrīvošanās kustību kolonijās, ka nacionāli koloniālo jautājumu var atrisināt paklusām, «pašplūsmes ceļā», sāņus no proletāriskās revolūcijas lielceļa, bez revolucionāras cīņas ar imperiālismu. Tagad šis anti- PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 57 revolucionārais viedoklis jāuzskata par atmaskotu. Ļeņinisms pierādīja, bet imperiālistiskais karš un revolūcija Krievijā apstiprināja, ka nacionālo jautājumu var atrisināt tikai sakarā ar proletārisko revolūciju un uz tās pamata, ka revolūcijas uzvaras ceļš Rietumos ejams revolucionārā apvienībā ar koloniju un atkarīgo zemju atbrīvošanās kustību pret imperiālismu. Nacionālais jautājums ir daļa no kopīgā jautājuma par proletārisko revolūciju, daļa no jautājuma par proletariāta diktatūru. Jautājums tāds: vai ir jau izsmeltas vai nē revolucionārās iespējas, kas atrodas apspiesto zemju revolucionārās atbrīvošanās kustības dziļumos, un ja nav izsmeltas, — vai ir cerība, pamats izlietot šīs iespējas proletāriskās revolūcijas labā, padarīt atkarīgās un koloniju zemes no imperiālistiskās buržuāzijas rezerves par revolucionārā proletariāta rezervi, par pēdējā sabiedroto? Uz šo jautājumu ļeņinisms atbild pozitīvi, t. i., atzīst, ka apspiesto zemju nacionālās atbrīvošanās kustības dziļumos slēpjas revolucionāras iespējas un ka tās var izlietot kopīgā ienaidnieka gāšanas interesēs, imperiālisma gāšanas interesēs. Imperiālisma attīstības mechanika, imperiālistiskais karš un revolūcija Krievijā pilnīgi apstiprina ļeņinisma secinājumus par to. No tā rodas vajadzība, lai proletariāts atbalstītu, noteikti un aktīvi atbalstītu, apspiesto un atkarīgo tautu nacionālās atbrīvošanās kustību.
Tas, protams, nenozīmē, ka proletariātam jāatbalsta katra nacionāla kustība, visur un vienmēr, visos atsevišķos konkrētos gadījumos. Runa ir par tādu nacionālu kustību atbalstīšanu, kas vērstas uz imperiālisma vājināšanu, gāšanu, bet nevis uz tā nostiprināšanu un saglabāšanu. Ir gadījumi, kad atsevišķu apspiesto zemju nacionālā kustība saduras ar proletāriskās kustības attīstības interesēm. Pats par sevi saprotams, ka tādos gadījumos nevar būt ne runas par atbalstīšanu. Jautājums par nāciju tiesībām nav izolēts un sevī noslēgts jautājums, bet gan J . S T A Ļ I N S kopīgā proletāriskās revolūcijas jautājuma daļa, kas pakārtota veselajam un kas prasa, lai to apskatītu no šī veselā viedokļa. Pagājušā gadsimta 40-tos gados Markss nostājās par poļu un ungāru nacionālo kustību pret čechu un dienvidslāvu nacionālo kustību. Kāpēc? Tāpēc, ka čechi un dienvidslāvi toreiz bija «reakcionāras tautas», «Krievijas priekšposteņi» Eiropā, absolūtisma priekšposteņi, turpretim poļi un ungāri bija «revolucionāras tautas», kas cīnījās pret absolūtismu. Tāpēc, ka čechu un dienvidslāvu nacionālās kustības atbalstīšana toreiz nozīmēja netiešu carisma, Eiropas revolucionārās kustības bīstamākā ienaidnieka, pabalstīšanu. «Demokrātijas atsevišķās prasības», saka Ļeņins, «tai skaitā arī pašnoteikšanās, nav nekas absolūts, bet vispārdemokratiskās (tagad: vispārsociālistiskās) pasaules kustības daļiņa. Iespējams, ka atsevišķos konkrētos gadījumos daļiņa pretrunā ar kopīgo, tad tā jāatmet» (sk. X I X sēj., 257. un 258. lpp.). Tā tas ir ar jautājumu par atsevišķām nacionālām kustībām, par šo kustību varbūtējo reakcionāro raksturu, protams, ja tās nenovērtē no formālā viedokļa, no abstraktu tiesību viedokļa, bet konkrēti, no revolucionārās kustības interešu viedokļa.
Tas pats jāsaka par nacionālo kustību revolucionāro raksturu vispār. Nacionālo kustību lielākās tiesas neapšaubāmais revolūcionārisms ir tikpat relatīvs un īpatnējs, cik relatīvs un īpatnējs ir dažu atsevišķu nacionālo kustību varbūtējais reakcionārisms. Nacionālās kustības revolucionārais raksturs imperiālistisko spaidu apstākļos nebūt neparedz, lai kustībā obligāti būtu proletāriski elementi, lai būtu revolucionāra vai republikāniska kustības programa, lai būtu demokrātiski kustības pamati. Afganistānas emīra cīņa par Afganistānas neatkarību objektīvi ir revolucionāra cīņa, lai gan emīra un viņa cīņas biedru uzskati ir monarchistiski, jo tā vājina, sairdina, izskalo imperiālisma pamatus, turpretī tādu «pārgalvīgu» demokrātu un «sociālistu», «revolucionāru» un republikāņu kā, teiksim, Kerenska un Cereteli, Renodela un Šeidemaņa, Černova un Dana, Hendersona PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 59 un Klainsa cīņa imperiālistiskā kara laikā bija reakcionāra cīņa, jo tās rezultāts bija imperiālisma izpušķojums, nostiprināšana un uzvara. Ēģiptes tirgotāju un buržuāzisko inteliģentu cīņa par Ēģiptes neatkarību to pašu iemeslu dēļ ir objektīvi revolucionāra, lai arī Ēģiptes nacionālās kustības līderi ir buržuāziska dzimuma un buržuāziskas kārtas, lai arī viņi ir pret sociālismu, turpretī Anglijas strādnieku valdības cīņa par Ēģiptes atkarīgā stāvokļa uzturēšanu to pašu iemeslu dēļ ir reakcionāra cīņa, lai arī šās valdības locekļi ir proletāriska dzimuma un proletāriskas kārtas, lai arī viņi ir «par» sociālismu. Es nemaz nerunāju par nacionālo kustību citās, lielākās koloniju un atkarīgajās zemēs, kā Indijā un Ķīnā, kur katrs to solis ceļā uz atbrīvošanos, pat ja tas pārkāpj formālās demokrātijas prasības, ir kā tvaikāmura trieciens imperiālismam, tātad nenoliedzami revolucionārs solis. Ļeņinam taisnība, sakot, ka apspiesto zemju nacionālā kustība jāvērtē ne no formāli demokrātiskā viedokļa, bet no faktisko rezultātu viedokļa pretimperiālisma cīņas kopīgā bilancē, tas ir, «ne izolēti, bet pasaules mērogā» (sk. X I X sēj., 257. lpp.). 2) Apspiesto tautu atbrīvošanās kustība un proletāriskā revolūcija. Nacionālo jautājumu risinot, ļeņinisms pamatojas uz šādām tēzēm: a) pasaule sadalīta divās nometnēs: nometnē ar saujiņu civilizēto nāciju, kuru rokās atrodas finanču kapitāls un kuras ekspluatē zemes lodes iedzīvotāju milzīgo vairākumu, un nometnē ar koloniju un atkarīgo zemju apspiestām un ekspluatētām tautām, kuras ir šis vairākums; b) finanču kapitāla apspiestās un ekspluatētās kolonijas un atkarīgās zemes ir imperiālisma vislielākā rezerve un viņa spēku nopietnākais avots; c) atkarīgo un koloniju zemju apspiesto tautu revolucionārā cīņa pret imperiālismu ir vienīgais ceļš, kā tām atbrīvoties no sloga un ekspluatācijas; d) svarīgākās koloniju un atkarīgās zemes jau nostājušās uz 60 J . S T A L I N S nacionālās atbrīvošanās kustības ceļa, kas nevar netuvināt visas pasaules kapitālisma krizei; e) proletariāta kustības intereses attīstītajās valstīs un nacionālās atbrīvošanās kustības intereses kolonijās prasa abu šo revolucionārās kustības veidu apvienošanu kopīgā frontē pret kopīgo ienaidnieku, pret imperiālismu; f) strādnieku šķiras uzvara attīstītajās valstīs un apspiesto tautu atbrīvošanās no imperiālisma jūga nav iespējama bez kopīgas revolucionāras frontes nodibināšanas un nostiprināšanas; g) kopīgas revolucionārās frontes nodibināšana nav iespējama bez apspiedēju nāciju proletariāta tieša un noteikta apspiesto tautu atbrīvošanās kustības atbalsta pret «tēvzemes» imperiālismu, jo «nevar būt brīva tā tauta, kas apspiež citas tautas» (Markss); h) šis atbalsts nozīmē aizstāvēt, aizsargāt un realizēt lozungu par nāciju atdalīšanās, par patstāvīgas valstiskas eksistences tiesībām; i) bez šā lozunga izpildīšanas nav iespējams nokārtot nāciju apvienošanos un sadarbību vienotā pasaules saimniecībā, kas ir sociālisma uzvaras materiālā bāze; j) šī apvienošanās var būt tikai brīvprātīga, kas radusies uz tautu savstarpējas uzticības un brālīgu savstarpēju attiecību pamata.
No tā, — divas puses, divas tendences nacionālajā jautājumā: tendence politiski atbrīvoties no imperiālisma važām un nodibināt patstāvīgu nacionālu valsti, tendence, kas radusies uz imperiālistisko spaidu un koloniālās ekspluatācijas pamatiem, un nāciju saimnieciskās tuvināšanās tendence, kas radusies sakarā ar pasaules tirgus un pasaules saimniecības izveidošanos. «Kapitālisms savā attīstībā», saka Ļeņins, «pazīst divas vēsturiskas tendences nacionālajā jautājumā. Pirmā: nacionālās dzīves un nacionālo kustību atmoda, cīņa pret katru nacionālu spaidu, nacionālo valstu PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM 61 radīšana. Otra: visādu sakaru attīstīšanās un vairošanās starp nācijām, nacionālo aizžogojumu noārdīšana, kapitāla, vispār ekonomiskās dzīves, politikas, zinātnes utt. internacionālas vienības radīšana. Abas tendences ir kapitālisma pasaules likums. Pirmā ir pārsvarā tā attīstības sākumā, otra raksturo nobriedušu kapitālismu, kas virzās uz savu pārveidošanos sociālistiskā sabiedrībā» (sk. X V I I sēj., 139. un 140. lpp.). Imperiālismam abas šīs tendences ir nesamierināmas pretišķības, jo imperiālisms nevar dzīvot bez koloniju ekspluatēšanas un varmācīgas turēšanas «vienotā veselā» ietvaros, jo imperiālisms var tuvināt nācijas tikai ar aneksijām un koloniju sagrābšanu, bez kā tas, vispārīgi runājot, nav domājams. Komunismam, gluži otrādi, šīs tendences ir tikai vienas lietas divas puses — apspiesto tautu atbrīvošana no imperiālisma jūga, jo komunisms zina, ka tautu apvienošanās vienotā pasaules saimniecībā iespējama tikai pēc savstarpējas uzticības un brīvprātīgas vienošanās principiem, ka ceļš uz tautu brīvprātīgas apvienošanas nodibināšanos ejams caur koloniju atdalīšanos no «vienotā» imperiālistiskā «veselā», caur to pārvēršanos patstāvīgās valstīs. No tā, — neatlaidīgas, nepārtrauktas, enerģiskas cīņas nepieciešamība pret valdošo nāciju «sociālistu» lielvalstisko šovinismu (Anglija, Francija, Amerika, Itālija, Japāna u. c ) , kas negrib cīnīties pret savām imperiālistiskajām valdībām, kas negrib atbalstīt «savu» koloniju apspiesto tautu cīņu par atbrīvošanos no spaidiem, par valstisku atdalīšanos.
Pirmais etaps. No 1903. g. — 1917. g. februārim. Mērķis — gāzt carismu, pilnīgi likvidēt viduslaiku atliekas. Revolūcijas pamatspēks — proletariāts. Tuvākā rezerve — zemniecība. Galvenā trieciena virziens: izolēt liberāli monarchistisko buržuāziju, kas cenšas dabūt savā pusē zemniecību un likvidēt revolūciju, izlīgstot ar carismu. Spēku novietošanas plāns: strādnieku šķiras savienība ar zemniecību. «Proletariātam jāveic līdz galam demokrātiskais apvērsums, pievienojot sev zemniecības masu, lai ar spēku satriektu patvaldības pretošanos un paralizētu buržuāzijas svārstību» (sk. Ļeņins VIII sēj., 96. Ipp.). Otrs etaps. No 1917. g. marta — 1917. g. oktobrim. Mērķis — gāzt Krievijā imperiālismu un iziet no imperiālistiskā kara. Revolūcijas pamatspēks — proletariāts. Tuvākā rezerve — nabadzīgā zemniecība. Kaimiņvalstu proletariāts kā varbūtēja rezerve. Ieilgušais karš un imperiālisma krize kā labvēlīgs moments. Galvenā trieciena virziens: izolēt sīkburžuazisko demokrātiju (meņševiki, eseri), kas cenšas dabūt savā pusē darba zemniecības masas un izbeigt revolūciju, izlīgstot ar imperiālismu. Spēku novietošanas plāns: proletariāta savienība ar nabadzīgāko zemniecību. «Proletariātam jāizdara sociālistiskais apvērsums, pievienojot sev iedzīvotāju pusproletārisko elementu masu, lai ar spēku salauztu buržuāzijas pretošanos un paralizētu zemniecības un sīkburžuazijas svārstību» (sk. turpat). 66 J . S T A Ļ I N S Trešais etaps. Tas sākās pēc Oktobra apvērsuma. Mērķis — nostiprināt proletariāta diktatūru vienā zemē, izlietojot to par atbalsta punktu imperiālisma gāšanai visās zemēs. Revolūcija iziet no vienas zemes ietvariem, ir sācies pasaules revolūcijas laikmets. Revolūcijas pamatspēki: proletariāta diktatūra vienā zemē, proletariāta revolucionārā kustība visās zemēs. Galvenās rezerves: pusproletāriskās un sīkzemnieciskās masas attīstītās zemēs, atbrīvošanās kustība kolonijās un atkarīgajās zemēs. Galvenā trieciena virziens: sīkburžuaziskās demokrātijas izolācija, II Internacionāles partiju izolācija, kuras ir galvenais balsts izlīgšanas politikai ar imperiālismu. Spēku novietošanas plāns: proletāriskās revolūcijas savienība ar koloniju un atkarīgo zemju atbrīvošanās kustību. Stratēģijai ir darīšana ar revolūcijas pamatspēkiem un to rezervēm. Tā mainās sakarā ar revolūcijas pāreju no viena etapa uz otru, palikdama pamatos bez pārmaiņām visā attiecīgā etapa periodā. 3) Kustības uzplūdi un atplūdi un taktika. Taktika ir proletariāta izturēšanās līnijas noteikšana samērā īsam kustības uzplūdu vai atplūdu, revolūcijas kāpinājuma vai krituma periodam, cīņa par šīs līnijas ieturēšanu, vecās cīņas un organizācijas formu vietā liekot jaunas, veco lozungu vietā jaunus, kombinējot šīs formas utt. Ja stratēģijas mērķis uzvarēt karā, teiksim, pret carismu vai buržuāziju, cīņu pret carismu vai buržuāziju veikt līdz galam, tad taktika sprauž mazāk būtiskus mērķus, jo tā cenšas uzvarēt ne visā karā, bet vienā vai otrā sadursmē, vienā vai otrā kaujā, sekmīgi veikt vienu vai otru kampaņu, vienu vai otru akciju, kas atbilst zināmā revolūcijas kāpinājuma vai krituma perioda konkrētajiem apstākļiem. Taktika ir stratēģijas daļa, pakārtota tai, apkalpo to. Taktika mainās atkarībā no uzplūdiem un atplūdiem. Kamēr revolūcijas pirmā etapa periodā (no 1903. g. līdz 1917. g. februārim) stratēģiskais plāns palika bez pārmaiņām, taktika šai laikā mainījās vairāk reižu. 1903.—1905. g. periodā partijas taktika PAR ĻEŅINISMA PAMATIEM bija ofensīva, jo bija revolūcijas uzplūdi, kustība gāja uz augšu un taktikai bija jāiziet no šā fakta. Saskaņā ar to arī cīņas formas bija revolucionāras, revolūcijas uzplūdu prasībām atbilstošas. Vietēji politiski streiki, politiskas demonstrācijas, vispārējs politisks streiks, domes boikots, sacelšanās, revolucionāri kaujas lozungi — tādas ir šā perioda cīņas formas, kas stājas cita citas vietā. Sakarā ar cīņas formām toreiz mainījās arī organizācijas formas. Fabriku un rūpnīcu komitejas, zemnieku revolucionārās komitejas, streiku komitejas, strādnieku deputātu Padomes, daudzmaz atklāta strādnieku partija — tādas ir
Šeit nav runa par literāro stilu. Es runāju par stilu darbā, par to īpatnējo un savdabīgo ļeņinisma praksē, kas izveido sevišķu darbinieka ļeņinieša tipu. Ļeņinisms ir teorētiska un praktiska skola, kas izveido īpatnēju partijas un valsts darbinieka tipu, kas rada īpašu ļeņinisku stilu darbā.
PAR DIVĀM OKTOBRA REVOLŪCIJAS ĪPATNĪBĀM JEB OKTOBRIS UN TROCKA PERMANENTĀS REVOLŪCIJAS TEORIJA Oktobra revolūcijai ir divas īpatnības, ko noskaidrot nepieciešami vispirms tādēļ, lai saprastu šās revolūcijas iekšējo jēgu un vēsturisko nozīmi. Kas tās ir par īpatnībām? Pirmkārt, tas fakts, ka proletariāta diktatūra mums dzima kā vara, kas radusies uz proletariāta un darba zemniecības masu savienības pamata, pie kam šis masas vadīja proletariāts. Otrkārt, tas fakts, ka pie mums proletariāta diktatūra nostiprinājās kā sociālisma uzvaras rezultāts vienā, kapitālistiski maz attīstītā zemē, kapitālismam saglabājoties citās, kapitālistiski attīstītākās zemēs. Tas, protams, nenozīmē, ka Oktobra revolūcijai nav citu īpatnību. Bet mums tagad svarīgas tieši šīs divas īpatnības, ne vien tāpēc, ka tās skaidri izpauž Oktobra revolūcijas būtību, bet arī tāpēc, ka tās lieliski atsedz «permanentās revolūcijas» teorijas opprtūņistisko dabu. Aplūkosim īsumā šīs īpatnības. Jautājums par sīkburžuaziskajām pilsētu un lauku darba ļaužu masām, jautājums par šo masu iekarošanu proletariāta pusē ir proletāriskās revolūcijas svarigākais jautājums. Ko atbalstīs cīņā par varu pilsētas un lauku darba ļaudis, buržuāziju vai proletariātu, par kā rezervi viņi kļūs, par buržuāzijas rezervi vai proletariāta rezervi, — no tā ir atkarīgs revolūcijas liktenis un proletariāta diktatūras izturība. 48. un 71. gada revolūcija Francijā gāja bojā galveno tiesu tāpēc, ka zemnieku rezerves atradās buržuāzijas pusē. Oktobra revolūcija uzvarēja tāpēc, ka tā prata atņemt buržuāzijai tās zemnieku rezerves, tā prata tās iekarot proletariāta pusē un proletariāts šai revolūcijā izrādījās par miljoniem lielo pilsētas un lauku darba ļaužu masu vienīgo vadošo spēku. OKTOBRA REVOLŪCIJA UN KRIEVU KOMUNISTU TAKTIKA 97 Kas to nav sapratis, tas nekad nesapratīs ne Oktobra revolūcijas raksturu, ne proletariāta diktatūras dabu, ne mūsu proletāriskās varas iekšējās politikas savdabību. Proletariāta diktatūra nav vienkāršs valdības virsējais slānis, kas «pieredzes bagāta stratēga» rūpīgās rokas «lietpratīgi » «atlasīts» un kas «sapratīgi balstās» uz vieniem vai otriem iedzīvotāju slāņiem. Proletariāta diktatūra ir proletāriāta un darba zemniecības šķiriska savienība kapitāla gāšanai, sociālisma galīgai uzvarai, ar nosacījumu, ka šās savienības vadošais spēks ir proletariāts. Tādējādi runa te ir nevis par to, lai «mazlietiņ» nenovērtētu vai «mazlietiņ» pārvērtētu zemnieku kustības revolucionārās iespējas, kā tagad mēdz izteikties daži «permanentās revolūcijas » diplomātiskie aizstāvji. Runa ir par Oktobra revolūcijas rezultātā radušās jaunās proletāriskās valsts dabu. Runa ir par proletāriskās varas raksturu, par pašas proletariāta diktatūras pamatiem. «Proletariāta diktatūra», saka Ļeņins, « i r īpaša šķiriskas savienības forma starp darba ļaužu avangardu — proletariātu un daudzajiem neproletāriskiem darba ļaužu slāņiem (sīkburžuaziju, sīkajiem saimnieķeļiem, zemniecību, inteliģenci utt.) vai viņu vairākumu, savienība pret kapitālu, savienība, kuras mērķis ir pilnīgi gāzt kapitālu, pilnīgi apspiest buržuāzijas pretošanos un tās restaurācijas mēģinājumus, savienība, kuras mērķis ir galīgi izveidot un nostiprināt sociālismu» <sk. X X I V sēj., 311. lpp.). Un tālāk: «Proletariāta diktatūra, ja šo latīnisko, zinātnisko, vēsturiski filozofisko nosaukumu pārtulko vienkāršākā valodā, nozīmē, lūk, ko: vienīgi noteikta šķira, proti, pilsētas un vispār fabriku un rūpnīcu, rūpniecības uzņēmumu strādnieki spēj vadīt visu darba ļaužu un ekspluatēto masu cīņā par kapitāla jūga gāšanu, pašas gāšanas gaitā, cīņā par uzvaras noturēšanu un nostiprināšanu, jaunas, sociālistiskas sabiedriskās iekārtas nodibināšanas darbā, visā cīņā par pilnīgu šķiru iznīcināšanu » (sk. X X I V sēj., 336. lpp.). Tāda ir Ļeņina dotā proletariāta diktatūras teorija
