Kā saskaņot šo «permanento» bezcerību, piemēram, ar šādiem Ļeņina vārdiem: «Sociālisms jau tagad vairs nav attālas nākotnes vai kaut kādas abstraktas ainas, vai kaut kādas svētbildes jautājums. Par svētbildēm mēs esam vecajās, ļoti sliktās domās. Sociālismu mēs esam ieviesuši 1 P a s v ī t r o j u m s mans. J. St. 108 J . S T A Ļ I N S ikdienas dzīvē, un te mums jātiek skaidrībā. Lūk, kāds ir mūsu šīsdienas uzdevums, lūk, kāds ir mūsu laikmeta uzdevums. Atļaujiet man nobeigt, izsakot pārliecību, ka, lai cik arī grūts šis uzdevums, lai cik arī jauns tas, salīdzinot ar mūsu agrāko uzdevumu, un lai cik daudz grūtību tas mums sagādā, — mēs Visi kopā, nevis rīt, bet dažos gados, mēs visi kopā šo uzdevumu veiksim, lai kas arī būtu, tā ka no nepa Krievijas būs sociālistiska Krievija» (sk. X X V I I sēj., 366. lpp.). Kā saskaņot šo «permanento» bezizredzes stāvokli, piemēram, ar šādiem Ļeņina vārdiem: «Patiešām, valsts vara pār visiem lieliem ražošanas līdzekļiem, valsts vara proletariāta rokās, šā proletariāta savienība ar daudziem sīko un vissīkāko zemnieku miljoniem, vadības nodrošināšana šim proletariātam pār zemniecību utt. — vai tas nav viss, kas vajadzīgs tam, lai no kooperācijas, no vienas pašas kooperācijas, ko agrāk mēs pēlām kā veikalniecisku un ko mums no zināmas puses tiesības tāpat pelt arī tagad, nepa laikā, vai tas nav viss, kas nepieciešams pilnīgas sociālistiskas sabiedrības uzbūvei? Tā vēl nav sociālistiskās sabiedrības uzcelšana, bet tas ir viss, kas nepieciešams un pietiekams šai uzcelšanai» (sk. X X V I I sēj., 392. lpp.). Skaidrs, ka te nav un arī nevar būt nekādas saskaņošanas. Trocka «permanentā revolūcija» ir Ļeņina proletāriskās revolūcijas teorijas noliegums, un otrādi — Ļeņina proletāriskās revolūcijas teorija ir «permanentās revolūcijas» teorijas noliegums. Neticība mūsu revolūcijas spēkiem un spējām, neticība
Neticība mūsu revolūcijas spēkiem un spējām, neticība Krievijas proletariāta spēkiem un spējām — tāds ir «permanentās revolūcijas» teorijas pamatu pamats. Līdz šim parasti atzīmēja vienu «permanentās revolūcijas» teorijas pusi — neticību zemnieku kustības r e v o l u c i o n ā r a j ām iespējām. Tagad, taisnības labad, šī puse jāpapildina ar otru — ar neticību Krievijas proletariāta spēkiem un spējām. Ar ko atšķiras Trocka teorija no parastās meņševisma teorijas par to, ka sociālisma uzvara vienā zemē, turklāt vēl atpalikušā, nav iespējama bez proletāriskās revolūcijas iepriekšējas uzvaras «galvenās Rietumeiropas zemēs»? Būtībā — ne ar ko. OKTOBRA REVOLŪCIJA UN KRIEVU KOMUNISTU TAKTIKA 109 Šaubu te nevar būt. «Trocka permanentās revolūcijas» teorija ir meņševisma paveids. Pēdēji laikā mūsu presē ir ieviesušies satrunējuši diplomāti, kas cenšas ievazāt «permanentās revolūcijas» teoriju kā kaut ko tādu, kas savienojams ar ļeņinismu. Protams, viņi saka, šī teorija izrādījās nederīga 1905. g. Bet Trocka kļūda esot tā, ka toreiz viņš aizsteidzies priekšā, mēģinādams 1905. gada situācijai pielāgot to, ko toreiz nevarēja pielāgot. Bet vēlāk, viņi saka, piemēram, 1917. gada oktobrī, kad revolūcija bija paspējusi nobriest pilnīgi, Trocka teorija, sak', esot izrādījusies pilnīgi vietā. Nav grūti uzminēt, ka pats galvenais no šiem diplomātiem ir Radeks. Vai netīk paklausīties: «Karš izraka bezdibeni starp zemniecību, kas tiecās pēc zemes iekarošanas un miera, un sīkburžuaziskajām partijām; karš nodeva zemniecību strādnieku šķiras un tās avangarda — boļševiku partijas vadībā. Kļuva iespējama nevis strādnieku šķiras un zemniecības diktatūra, bet gan strādnieku šķiras diktatūra, kas balstās uz zemniecību. Tas, ko Roza Luksemburga un Trockis 1905. g. izvirzīja pret Ļeņinu (t. i., «permanento revolūciju» J. St.), tas īstenībā ir izrādījies par vēsturiskas attīstības otru etapu». Vārda te nav bez sagrozījuma. Nav pareizi, ka kara laikā «kļuva iespējama nevis strādnieku šķiras un zemniecības diktatūra, bet strādnieku šķiras diktatūra, kas balstās uz zemniecību». Patiesībā 1917. g.. Februāra revolūcija bija proletariāta un zemniecības diktatūras reālizējums īpatnējā savij urnā ar buržuāzijas diktatūru. Nav pareizi, ka «permanentās revolūcijas» teoriju, ko Radeks kaunīgi noklusē, 1905. gadā izvirzīja Roza Luksemburga un Trockis. Patiesībā šo teoriju izvirzīja Parvuss un Trockis. Tagad, pēc desmit mēnešiem, Radeks pārlabo pats sevi, atzīdams par vajadzīgu nolamāt Parvusu «permanentās revolūcijas » dēļ. Bet taisnība prasa, lai Radeks nolamātu arī Parvusa kompanjonu — Trocki. Nav pareizi, ka «permanentā revolūcija», ko 1905. gada revolūcija atsvieda pie malas, izrādījās par pareizu «vēsturiskās
I I I PAR DAŽĀM BOĻŠEVIKU TAKTIKAS ĪPATNĪBĀM OKTOBRA SAGATAVOŠANAS PERIODĀ Lai saprastu boļševiku taktiku Oktobra sagatavošanas periodā, ir nepieciešami noskaidrot sev vismaz dažas sevišķi svarīgas šīs taktikas īpatnības. Tas jo vairāk nepieciešami tāpēc, ka daudzās brošūrās par boļševiku taktiku nereti tiek noklusētas tieši šīs īpatnības. Kas tās par īpatnībām? Pirmā īpatnība. Klausoties Trocki, var domāt, ka Oktobra sagatavošanas vēsturē ir tikai divi periodi, izlūkošanas periods un sacelšanās periods, un, kas pāri par to, tas ir no ļauna. Kas ir 1917. gada aprīļa manifestācija? «Aprīļa manifestācija, kas pagriezās «kreisāk», nekā bija domāts, bija izlūku gājiens, lai pārbaudītu masu noskaņojumu un to savstarpējās attieksmes ar padomju vairākumu». Bet kas ir 1917. gada jūlija demonstrācija? Pēc Trocka domām, «būtībā jautājums arī šoreiz aprobežojās ar jaunu, daudz plašāku izlūkošanu jaunā augstākā kustības etapā». Nav nemaz jāsaka, ka 1917. gada jūnija demonstrācija, kas tika sarīkota pēc mūsu partijas pieprasījuma, vēl jo vairāk, pēc Trocka uzskatiem, būtu jānosauc par «izlūkošanu ». Tādējādi iznāk, ka boļševikiem jau 1917. gada martā bija gatava politiska strādnieku un zemnieku armija un, ja viņi ar OKTOBRA REVOLŪCIJA UN KRIEVU KOMUNISTU TAKTIKA 111 to neuzsāka sacelšanos ne aprīlī, ne jūnijā, ne jūlijā, bet nodarbojās vienīgi ar «izlūkošanu», tad tas tāpēc un tikai tāpēc, ka «izlūkošanas rezultāti» toreiz vēl neko labu «neliecināja». Nav ko runāt, ka šis vienkāršotais uzskats par mūsu partijas politisko taktiku nav nekas cits kā parastās militārās taktikas sajaukšana ar boļševiku revolucionāro taktiku. Patiesībā visas šīs demonstrācijas bija vispirms masu stichiskā spiediena rezultāts, pret karu vērstā, uz ielu plūstošā masu sašutuma rezultāts. Patiesībā partijas uzdevums te bija noformēt un vadīt masu stichiski radušās akcijas boļševiku revolucionāro lozungu virzienā. Patiesībā boļševikiem 1917. gada martā nebija un arī nevarēja būt gatavas politiskas armijas. Boļševiki tikai darināja šādu armiju (un beidzot to arī radīja 1917. gada oktobrī) šķiru cīņu un sadursmju gaitā no 1917. gada aprīļa līdz oktobrim, darināja to ir aprīļa manifestācijā, ir jūnija un jūlija demonstrācijās, ir rajonu un pilsētas domju vēlēšanās, ir cīņā pret korņilovismu, ir Padomju iekarošanas gaitā. Politiska armija nav tas, kas militāra armija. Ja militāra pavēlniecība sāk karu, kad tās rokās jau ir gatava armija, tad partijai jārada sava armija pašas cīņas gaitā, šķiru sadursmju gaitā, samērā ar to, kā pašas masas savā pieredzē pārliecinās par partijas lozungu pareizumu, par tās politikas pareizumu. Protams, katra šāda demonstrācija bija reizē ar to acīm neredzamā spēku samēra zināms apgaismojums, zināma izlūkošana, bet izlūkošana te bija nevis demonstrācijas motīvs, bet tās dabiskais rezultāts. Analizēdams notikumus, kas norisinājās pirms oktobra sacelšanās, un salīdzinādams tos ar notikumiem no aprīļa līdz jūlijam, Ļeņins saka:
«Jautājums nepavisam nav tāds kā pirms 20. un 21. aprīļa, 9. jūnija un 3. jūlija, jo toreiz bija stichisks uzbudinājums, ko mēs kā partija vai nu neuztvērām (20. aprīlī), vai atturējām un veidojām mierīgā demonstra112 J . S T A Ļ I N S cijā (9. jūnijā un 3. jūlijā). Jo toreiz mēs labi zinājām, ka Padomes vēl nav mūsu, ka zemnieki vēl tic liberdanu un černovu ceļam, bet nevis boļševistiskajam (sacelšanās) ceļam, ka tautas vairākums tātad vēl nevar būt ar mums, ka tātad sacelšanās ir priekšlaicīga» (sk. X X I sēj.,
Skaidrs, ka ar «izlūkošanu» vien tālu netiksi. Jautājums acīm redzot ir nevis «izlūkošanā», bet gan tai apstāklī, ka 1) visā Oktobra sagatavošanas periodā partija savā cīņā nelokāmi balstījās uz masu revolucionārās kustības stichisko kāpinājumu; 2) balstīdamās uz stichisko kāpinājumu, tā paturēja sev nedalītu kustības vadību; 3) šāda kustības vadība atvieglināja tai politiskas masu armijas izveidošanu Oktobra sacelšanās kustībai; 4) šāda politika nevarēja neradīt to, ka visa Oktobra sagatavošana norisinājās vienas partijas, boļševiku partijas vadībā; 5) šāda Oktobra sagatavošana savukārt radīja to, ka Oktobra sacelšanās rezultātā visa vara izrādījās vienas partijas, boļševiku partijas rokās. Tātad vienas partijas, komunistu partijas, nedalīta vadība kā Oktobra sagatavošanas pamatmoments, — tāda ir Oktobra revolūcijas raksturīga pazīme, tāda ir boļševiku taktikas pirmā īpatnība Oktobra sagatavošanas periodā. Vai maz jāpierāda, ka bez šās boļševiku taktikas īpatnības proletariāta diktatūras uzvara imperiālisma apstākļos nebūtu bijusi iespējama. Ar to Oktobra revolūcija izdevīgi atšķiras no 1871. gada revolūcijas Francijā, kur revolūcijas vadību dalīja savā starpā divas partijas, no kurām nevienu nevar nosaukt par komunistisku partiju. Otra īpatnība. Tādējādi Oktobra sagatavošana norisinājās vienas partijas, boļševiku partijas vadībā. Bet kā partija veica šo vadību, pa kādu līniju tā virzījās? Šī vadība virzījās pa OKTOBRA REVOLŪCIJA UN KRIEVU KOMUNISTU TAKTIKA 113 līniju, kas izolēja izlīdzēju partijas kā visbīstamākos nogrupējumus revolūcijas izraisīšanas periodā, pa eseru un meņševiku izolācijas līniju. Kas ir ļeņinisma stratēģijas pamatnoteikums? Tas ir atzinums, ka: 1) visbīstamākais revolūcijas ienaidnieku sociālais balsts periodā, kad tuvojas revolūcijas izraisījums, ir izlīdzēju partijas; 2) gāzt ienaidnieku (carismu vai buržuāziju) nav iespējams bez šo partiju izolācijas; 3) revolūcijas sagatavošanas periodā galvenās bultas tāpēc raidāmas, lai šīs partijas izolētu, lai no tām atrautu plašās darba ļaužu masas. Cīņas periodā pret carismu, buržuāziski demokrātiskās revolūcijas sagatavošanas periodā (1905.—1916.) visbīstamākais carisma sociālais balsts bija liberāli monarchistiskā partija, kadetu partija. Kāpēc? Tāpēc, ka tā bija izlīdzēju partija, izlīguma partija starp carismu un tautas vairākumu, t. i., zemniecību kopumā. Dabiski, ka galvenos triecienus partija toreiz virzīja pret kadetiem, jo, neizolējot kadetus, nevarēja cerēt, ka zemniecība saraus saites ar carismu, bet, nenodrošinot šo saišu saraušanu, nevarēja cerēt uz revolūcijas uzvaru. Daudzi toreiz nesaprata šo boļševistiskās stratēģijas īpatnību un apvainoja boļševikus par daudz lielā «kadetu ēšanā», apgalvodami, ka cīņa pret kadetiem boļševikiem «aizsedzot» cīņu pret galveno ienaidnieku — pret carismu. Bet šie apvainojumi, kam nebija pamata, tikai parādīja boļševistiskās stratēģijas tiešu nesaprašanu, stratēģijas, kas prasa izlīdzēju partijas izolāciju, lai atvieglinātu, tuvinātu uzvaru pār galveno ienaidnieku. Vai maz jāpierāda, ka bez šādas stratēģijas proletariāta hegemonija buržuāziski demokrātiskā revolūcijā nebūtu bijusi iespējama.
Oktobra sagatavošanas periodā cīnītāju spēku smaguma centrs pārvietojās jaunā plāksnē. Cara vairs nebija. Kadetu 114 J . S T A Ļ I N S partija no izlīdzēja spēka kļuva par valdošu spēku, par dominējošu imperiālisma spēku. Cīņa nenorisinājās vairs starp carismu un tautu, bet starp buržuāziju un proletariātu. Šai periodā visbīstamākais imperiālisma sociālais balsts bija sīkburžuaziskās demokrātiskās partijas, eseru un meņševiku partijas. Kāpēc? Tāpēc, ka šīs partijas toreiz bija izlīdzēju partijas, izlīguma partijas starp imperiālismu un darba ļaužu masām. Dabiski, ka boļševiku galvenie triecieni toreiz tika virzīti pret šīm partijām, jo bez šo partiju izolācijas nevarēja cerēt, ka darba ļaužu masas saraus saites ar imperiālismu, bet, nenodrošinot šo saišu saraušanu, nevarēja cerēt uz padomju revolūcijas uzvaru. Daudzi toreiz nesaprata šo boļševistiskās taktikas īpatnību, apvainodami boļševikus «liekā naidā» pret eseriem un meņševikiem un galvenā mērķa «aizmiršanā». Bet viss Oktobra sagatavošanas periods rīmā skaidru valodu par to, ka vienīgi ar šādu taktiku boļševiki varēja nodrošināt Oktobra revolūcijas uzvaru. Šā perioda raksturīgā pazīme ir darba zemniecības masu tālākā revolūcionizēšanās, viņu vilšanās eseros un meņševikos, viņu atiešana no šīm partijām, viņu pagrieziens uz tiešu sakļaušanos ap proletariātu kā vienīgo līdz galam revolucionāra spēku, kas spēj dot zemei mieru. Šā perioda vēsture ir eseru un meņševiku cīņas vēsture, no vienas puses, un boļševiku, no otras puses, par darba zemniecības masām, par šo masu iegūšanu. Šās cīņas likteni izšķīra koalīcijas periods, kerenskisma periods, eseru un meņševiku atteikšanās no muižnieku zemes konfiscēšanas, eseru un meņševiku cīņa par kara turpināšanu,, jūnija uzbrukums frontē, nāves sods zaldātiem, Korņilova sacelšanās. Un izšķīra viņi šo likteni vienīgi par labu boļševistiskai stratēģijai. Jo bez eseru un meņševiku izolācijas nebija iespējams gāzt imperiālistu valdību, bet bez šās valdības gāšanas nebija iespējams izrauties no kara. Eseru un meņševiku izolācijas politika izrādījās par vienīgi pareizo politiku. Tātad meņševiku un eseru partiju izolācija kā galvenā va- OKTOBRA REVOLŪCIJA UN KRIEVU KOMUNISTU TAKTIKA 115 dības līnija Oktobra sagatavošanas darbā — tāda ir otra boļševiku taktikas īpatnība. Vai maz jāpierāda, ka bez šās boļševiku taktikas īpatnības strādnieku šķiras un darba zemniecības masu savienība būtu palikusi gaisā karājoties. Raksturīgi, ka par šo boļševistiskās taktikas īpatnību Trockis savās «Oktobra mācībās» nesaka nekā vai gandrīz nekā. Trešā īpatnība. Tādējādi partijas vadība Oktobra sagatavošanas darbā noritēja pa eseru un meņševiku partiju izolēšanas līniju, pa strādnieku un zemnieku plašo masu atraušanas līniju no tām. Bet kā partija konkrēti realizēja šo izolāciju, kādā formā, ar kādu lozungu? To realizēja revolucionāras masu kustības veidā par Padomju varu, ar lozungu «visa vara Padomēm », cīņā par Padomju pārvēršanu no masu mobilizācijas orgāniem par sacelšanās orgāniem, par varas orgāniem, par jauna proletāriska valstiskuma aparātu. Kāpēc boļševiki pieķērās tieši Padomēm kā galvenai organizatoriskai svirai, kas varēja atvieglināt meņševiku un eseru izolēšanu, kas spēja virzīt uz priekšu proletārisko revolūciju un kas aicināta novest miljoniem lielās darba ļaužu masas līdz proletariāta diktatūras uzvarai?
Kas ir Padomes? «Padomes», teica Ļeņins jau 1917. gada septembrī, «ir jauns valsts aparāts, kas dod, pirmkārt, strādnieku un zemnieku bruņotu spēku, pie kam šis spēks nav atrauts no tautas kā vecās pastāvīgās armijas spēks, bet ir ar to cieši saistīts; militārā ziņā šis spēks ir nesalīdzināmi varenāks nekā iepriekšējie; revolucionārā ziņā tas nav aizstājams ne ar ko citu. Otrkārt, šis aparāts dod tik ciešu, nesaraujamu, viegli pārbaudāmu un atjaunojamu sasaisti ar masām, ar tautas vairākumu, ka agrākajā valsts aparātā no tā nav ne vēsts. Treškārt, šis aparāts ir daudz demokrātiskāks nekā agrākie aparāti, jo tā sastāvs tiek vēlēts un var tikt mainīts pēc tautas gribas bez birokrātiskām formalitātēm. Ceturtkārt, tas dod stipru sasaisti ar visdažādākajiem arodiem, ar to atvieglinādams visdažādākās visdziļākā rakstura reformas bez birokrātijas. Piektkārt, tas dod avangarda t. i., visapzinīgākās, visenerģiskākās apspiesto strādnieku un zemnieku šķiru vadošās daļas, organizācijas formu, tādējādi būdams 116 J . S T A Ļ I N S aparāts, ar kuru apspiesto šķiru avangards var pacelt, audzināt, apmācīt un vest sev līdzi visu šo šķiru milzīgo masu, kas līdz šim stāvēja pilnīgi ārpus politiskās dzīves, ārpus vēstures. Sestkārt, tas dod iespēju savienot parlamentārisma priekšrocības ar tiešas demokrātijas priekšrocībām, t. i, savienot vēlēto tautas pārstāvju personā ir likumdošanas funkciju, ir likumu izpildīšanu. Salīdzinot ar buržuāzisko parlamentārismu, tas ir tāds solis uz priekšu demokrātijas attīstībā, kam ir pasaules vēstures n o z ī m e . . . Ja revolucionāro šķiru tautas radošais spēks nebūtu nodibinājis Padomes, tad proletāriskā revolūcija Krievijā būtu pasākums bez cerībām, jo ar veco aparātu proletariāts, bez šaubām, varu nespētu noturēt, bet jaunu aparātu nodibināt uzreiz nevar» (sk. X X I sēj., 258. un 259. lpp.). Lūk, kāpēc boļševiki pieķērās Padomēm kā galvenajam organizatoriskajam posmam, kas varēja atvieglināt Oktobra revolūcijas organizēšanu un jauna, varena proletāriskā valstiskuma aparāta nodibināšanu.
Mūsu ārējā politika ir skaidra. Tā ir miera uzturēšanas un tirdzniecisko sakaru pastiprināšanas politika ar visām zemēm. PSRS nedomā apdraudēt nevienu un — vēl jo vairāk — nedomā uzbrukt nevienam. Mēs esam par mieru un aizstāvam miera lietu. Bet mēs nebaidāmies no draudiem un esam gatavi 520 J S T A Ļ I N S atbildēt ar triecienu uz kara kūdītāju triecienu. (Vētraini aplausi.) Kas grib mieru un cenšas pēc lietišķiem sakariem ar mums, to mēs vienmēr pabalstīsim. Bet tie, kas mēģinās uzbrukt mūsu zemei, — dabūs iznīcinošu pretsitienu, lai turpmāk viņiem nebūtu patikas bāzt savu cūkas purnu mūsu padomju sakņu dārzā. (Vētraini aplausi.) Tāda ir mūsu ārējā politika. (Vētraini aplausi.) Mūsu uzdevums ir arī turpmāk ar visu neatlaidību un konsekvenci ieturēt šo politiku. II TAUTSAIMNIECĪBAS KĀPUMA TURPINĀŠANĀS UN PSRS IEKŠĒJAIS STĀVOKLIS Pievēršos jautājumam par PSRS iekšējo stāvokli. Raugoties no PSRS iekšējā stāvokļa viedokļa, pārskata periods rāda arvien izvērstāka kāpinājuma ainu tiklab tautsaimniecības, kā arī kultūras sfērā. Šis kāpinājums nebija tikai vienkāršs kvantitatīvs spēku uzkrājums. Šis kāpinājums ievērojams ar to, ka tas ir radījis principiālas pārgrozības PSRS struktūrā un radikāli mainījis zemes izskatu. PSRS šai periodā ir pārveidojusies pašos pamatos, nokratīdama no sevis atpalicības un viduslaiku tērpu. No agrāras zemes tā kļuvusi par industriālu zemi. No sīku individuālu lauku saimniecību zemes tā ir kļuvusi par kolektivizētu, lielu, mechanizētu lauku saimniecību zemi. No tumšas, lasīt un rakstīt nepratējas un nekulturālas zemes tā ir kļuvusi — pareizāk, kļūst — par lasīt un rakstīt pratēju kulturālu zemi, kas apklāta ar milzīgu augstskolu, vidus- un zemāko skolu tīklu, kuras darbojas PSRS tautību valodās. Radītas jaunas ražošanas nozares: darbagaldu būvniecība, automobiļu rūpniecība, traktoru rūpniecība, ķīmiskā rūpniecība, motoru būvniecība, lidmašīnu būvniecība, kombainu būv- PĀRSKATA REFERĀTS PARTIJAS XVII KONGRESAM 521 niecība, spēcīgu turbīnu un ģeneratoru, kvalitatīvā tērauda, dzelzs kausējumu, sintētiskā kaučuka, slāpekļa, mākslīgo šķiedru utt. u. tml. ražošana. (Ilgi aplausi.)
TAUTSAIMNIECĪBAS KĀPUMA TURPINĀŠANĀS UN PSRS IEKŠĒJAIS STĀVOKLIS Pievēršos jautājumam par PSRS iekšējo stāvokli. Raugoties no PSRS iekšējā stāvokļa viedokļa, pārskata periods rāda arvien izvērstāka kāpinājuma ainu tiklab tautsaimniecības, kā arī kultūras sfērā. Šis kāpinājums nebija tikai vienkāršs kvantitatīvs spēku uzkrājums. Šis kāpinājums ievērojams ar to, ka tas ir radījis principiālas pārgrozības PSRS struktūrā un radikāli mainījis zemes izskatu. PSRS šai periodā ir pārveidojusies pašos pamatos, nokratīdama no sevis atpalicības un viduslaiku tērpu. No agrāras zemes tā kļuvusi par industriālu zemi. No sīku individuālu lauku saimniecību zemes tā ir kļuvusi par kolektivizētu, lielu, mechanizētu lauku saimniecību zemi. No tumšas, lasīt un rakstīt nepratējas un nekulturālas zemes tā ir kļuvusi — pareizāk, kļūst — par lasīt un rakstīt pratēju kulturālu zemi, kas apklāta ar milzīgu augstskolu, vidus- un zemāko skolu tīklu, kuras darbojas PSRS tautību valodās. Radītas jaunas ražošanas nozares: darbagaldu būvniecība, automobiļu rūpniecība, traktoru rūpniecība, ķīmiskā rūpniecība, motoru būvniecība, lidmašīnu būvniecība, kombainu būv- PĀRSKATA REFERĀTS PARTIJAS XVII KONGRESAM 521 niecība, spēcīgu turbīnu un ģeneratoru, kvalitatīvā tērauda, dzelzs kausējumu, sintētiskā kaučuka, slāpekļa, mākslīgo šķiedru utt. u. tml. ražošana. (Ilgi aplausi.) Šai periodā uzcelti un laisti darbā tūkstoši jaunu, pilnīgi modernu rūpniecības uzņēmumu. Uzcelti tādi giganti kā Dņeprostrojs, Magnitostrojs, Kuzņeckstrojs, Čeļabstrojs, Bobrikovs, Uralmašstrojs, Krammašstrojs. Uz jaunas technikas bāzes rekonstruēti tūkstoši vecu uzņēmumu. Uzcelti jauni uzņēmumi un radīti rūpniecības centri PSRS nacionālajās republikās un malienēs: Baltkrievijā, Ukrainā, Ziemeļkaukazijā, Aizkaukazijā, Vidusāzijā, Kazakstanā, Buŗatmongolijā, Tatārijā, Baškirijā, Uralos, Austrumu un Rietumu Sibīrijā, Tālajos Austrumos utt. Nodibināti vairāk nekā 200 tūkst, kolchozu un 5 tūkst, sovchozu ar jauniem rajonu centriem un rūpniecības punktiem to apkalpošanai. Gandrīz tukšās vietās izaugušas jaunas lielas pilsētas ar lielu iedzīvotāju skaitu. Milzīgi paplašinājušās vecās pilsētas un rūpniecības punkti. Likti pamati Uralu-Kuzņeckas kombinātam — Kuzņeckas koksējamo ogļu savienojumam ar Uralu dzelzs rūdu. Jauno metalurģisko bazi Austrumos tādējādi var uzskatīt par pārvērstu no sapņa īstenībā. Likti pamati jaunai spēcīgai naftas bāzei Uralu kalnu grēdas rietumu un dienvidu nogāžu rajonos — Uralu apgabalā, Baškirijā, Kazakstanā. Acīm redzot valsts milzīgie kapitālie ieguldījumi visās tautsaimniecības nozarēs, kas pārskata periodā ir vairāk nekā 60 miljardu rubļu, — nav velti iztērēti un jau sāk dot savus rezultātus. Šo sasniegumu rezultātā PSRS tautas ienākumi ir pieauguši no 29 miljardiem rubļu 1929. gadā līdz 50 miljardiem rubļu 1933. gadā, kamēr tai pašā periodā bez izņēmuma visās kapitālistiskajās zemēs tautas ienākumi ir milzīgi kritusies.
nez man aizdomas ka tā "akcija" ar bij lai raisītu tādas vēlmes.Vai ar pēkšņi vairākās valstīs panesās tie uzbrukumi ? Norganizēt spridzināt un šaut ir grūti A pieliet kādus mērģlus un sakūdīt kudi vieglāk un lētāk un pie pieķeršanas nedraud sēdēšana par terorismu
VValdis:Man rādās, ka viens otrs pasažieris neapjēdz situācijas nopietnību. Par šim lietām nav jāņirgājas ja nu vienīgi ar prātiņu ir kukū.
...palien zem gultas un sāc lūgties,moška vieglāk paliks.Ja mēs esam tādi idioti un paši provocējam šādu lietu attīstību,laižot bezjēgā lubrakus iekšā,tad tik jāskatās šī izrāde līdz galam un nav ko gaudot.
VValdis:Man rādās, ka viens otrs pasažieris neapjēdz situācijas nopietnību. Par šim lietām nav jāņirgājas ja nu vienīgi ar prātiņu ir kukū.
Tie, kuri dzīvo pastāvīgi šeit Latvijā un uz Eiropu izbrauc tikai tūrisma braucienos, redz tikai arhitektūras pieminekļus un muzejus, bet neizprot tās perversās izmaiņas, kas rietumeiropas sabiedrībā ir notikušas pēdējos 2 gadu desmitos. Tāpēc VValdim teikšu tā - rietumeiropā situācija ir nopietna jau vismaz 20 gadus, to melnīšu tur jau līdz pagājušā gada vilnim bija ap 20 miljoniem + vēl 7 miljoni turku + 8 miljoni jugu +2 miljoni poļu + 1 miljons rumāņu un šo čigānu + 10 miljoni pārējo. Tāpēc mums atliek tikai vērot, kas būs tālāk, jo ietekmēt mēs neko nevaram.
VValdis:Man rādās, ka viens otrs pasažieris neapjēdz situācijas nopietnību. Par šim lietām nav jāņirgājas ja nu vienīgi ar prātiņu ir kukū.
...palien zem gultas un sāc lūgties,moška vieglāk paliks.Ja mēs esam tādi idioti un paši provocējam šādu lietu attīstību,laižot bezjēgā lubrakus iekšā,tad tik jāskatās šī izrāde līdz galam un nav ko gaudot.
Islams skaitās reliģija (nevis ideoloģija vai filozofija). Tulkojums tiešām nesmuks (gan tiešā gan pārnestā nozīmē - varēja taču autors iecentrēt, lai viss rakstītais ir vienādi centrēts, citādāk bojā kompozīciju un mūs fotogrāfus tas dikti kaitina). Par skinhediem. Tikai ļoti paviršu uzmetot acis, šāds priekšstats var būt. Neizskatās tie menti pēc skiniem.
Rasisms ir stipri nenoteikts jēdziens mūsdienās palicis. Mediji, visādi kreisie un pseidoliberāļi par rasistiem sauc jebkuru, kurš izsakās pret musulmaņu imigrāciju. Savukārt par rasistiem nevien nesauc, ja kāds dibina kādu "Asian club" vai "Black club", piemēram, kaut kāda ""..." student association of asians" vai "Blac motorcycle club "..."". Bet pamēģini nodibināt balto motoklubu vai balto studentu asociāciju. Būsi rasists vienā momentā, tādēļ es tādiem apzīmējumiem kā fašists, rasists utt. vairs mūsdienās nepievēršu uzmanību. Tie tiek lietoti vienpusēji. Tāpat kā ar bēgļiem - neko sliktu teikt un vispārināt par viņiem nedrīkst, mazākais - tas esot nepolitkorekti. Tādēļ, ja kādam ir vēlēšanās, lai tā sauc mani, tik un tā es: 1) nepanesu Latvijas lielo minoritāti; 2) esmu pret jebkādām migrācijām uz Latviju un Eiropu; 2) pieturos pie šādas domas par Eiropu un par rasismu: "Diversity is a codeword for White genocide" No anti-Whites say a 100% Black area needs more diversity. No anti-Whites say a 100% Asian area needs more diversity. No anti-Whites say a 100% Muslim area needs more diversity. No anti-Whites say a 100% Indian area needs more diversity. When it comes to “diversity”, anti-Whites make two distinctions: 1. Anyone non-White is “diverse”, and 2. anyone White is not “diverse”. “Diverse” simply means a place without any White people in it.
Gaisma:Islams skaitās reliģija (nevis ideoloģija vai filozofija). Tulkojums tiešām nesmuks (gan tiešā gan pārnestā nozīmē - varēja taču autors iecentrēt, lai viss rakstītais ir vienādi centrēts, citādāk bojā kompozīciju un mūs fotogrāfus tas dikti kaitina). Par skinhediem. Tikai ļoti paviršu uzmetot acis, šāds priekšstats var būt. Neizskatās tie menti pēc skiniem.
Jebkura reliģija ir noteikta filozofijas sistēma un ideoloģija.
Gaisma:Islams skaitās reliģija (nevis ideoloģija vai filozofija)...
Taisnība - pēc definīcijas skatoties, reliģija un ideoloģija nav viens un tas pats. Reliģija ir uzskati, kas bāzēti uz ticības pārdabiskiem spēkiem. Ideoloģija ir uzskati, kas "teorētiski" balstīti uz fiziskiem faktiem.
Zinu, ka tas nav pilnībā pareizi, bet personīgi, šos terminus izmantoju jaukti. Iemesls tāds, ka, piemēram, liela daļa kristietības izplatīšanas/ieviešanas bija saistīta ar mantisku labumu gūšanu, nevis kādu reliģisku "apgaismību". Tā pat ar islamu. Ticība kādai dievībai ir bijis tikai dūmu aizsegs, tā pat kā atomieroču esamība Irākā. Atšķirība tikai tāda, ka ir cilvēki, kas vēl joprojām tic dievībām.
Nākamais iemesls: ir vēl joprojām daudzi cilvēki, kuri izturas daudz tolerantāk, pret stulbiem uzskatiem, ja šie uzskati ir bāzētu uz reliģijas. Kā arī - šiem uzskatiem piešķir atsevišķas privilēģijas.
Atbildot uz garo R_J komentāru. Principā es daudz-maz tev piekrītu, sakarā ar nevienlīdzību standartos ar ādas krāsas praidu. Bet, personīgi, es uzskatu, ka ādas krāsas, vai nacionalitātes praids ir diezgan stulbs, jo neredzu iemeslu lepoties ar ādas krāsu, vai ģeogrāfisko pozīciju, kurā gadījos piedzimt. Es labāk lepojos ar nopelniem, ko apzināti esmu nopelnījis/panācis. Tajā pašā laikā - saprotu, ka cilvēkiem ir nepieciešamība sevi identificēt un iedalīt grupās, lai varētu nodarboties ar "es vs viņi" diskusijām.
ps. Aizmirsu pieminēt, ka esmu pret šobrīd nekontrolēto imigrantu daudzumu.