 |
zandymamaPar sevi: Aizrāvos un iegāju azartā!
|
|
Nakts ekspresis.
Piespiežu sakarsušo pieri pie vēsā autobusa stikla. Plakstiņiem aizveroties, skropstas liegi notrīc.
Divas spēles. Abas neižšķirtas.
Gribu Tev pieskarties. Neizsakāmi gribu. Un ko Tu? Redzu kā monotoni kustini lūpas un pār tām veļas apslāpētas skaņas.
Kauns.
Man ir kauns piederēt pie cilvēku rases. Neizsakāms kauns. Pats stulbākais, ka man ar šo apziņu ir neizsakāmi grūti dzīvot.
Dzīvnieku cilvēki.
Atceros, ka laikā, kad mācījos kādā no vidusskolas klasēm, es nolēmu piedalīties angļu valodas dzejoļu un prozas deklamēšanas konkursā.
Spēļautomāti.
Pirmo reizi ar spēļu automātiem saskāros, kad man bija 17 gadi. Ja ķešā bija aizķēries kāds lats, tad pēc skolas pagāju garām mājas durvīm un devos tālāk uz vietējo ieskrietuvi.
