Ne viss ir tā, kā izskatās...

Ja kaadam nav slinkums palasiit .. :)

Ne viss ir tā, kā izskatās. Visam ko redzam, jūtam, dzirdam ir vairāki iespaidi. Tas, ko redzam vispirms un izdarām savus secinājumus. Pirmās emocijas, dusmas, prieks vai sajūsma. Tās ir visspilgtākās. Taču pēc brīža nāk nākamais iespaids. Tas, kā ir īstenībā, vai ko saredzam vēlāk. Emocijas noplok un vairs nav tik spilgtas, taču ilgstošas un stabilas. Mēs izdzīvojam visu, kas notiek ar pilnu atdevi. Iesaistāmies visā tajā, kas ir mums apkārt, kas ir mūsos un pat tajā, kas mūs neskar. Tas vienkārši ir mūsu dabā. Izdibināt visu, vai tā ir vai nav mūsu darīšana. Jo ilgāk dzīvojam, jo saprotam, ka tas nemaz nav svarīgi, taču to saproti ne visi. Jo vairāk mēs zinām, jo vairāk saprotam, ka neko nezinām. Tik labi zināms teiciens, bet sevī ietver tik daudz patiesības. Gribam zināt vēl un vēl, un vēl. Bet tas jau nav attiecināms tikai uz informāciju. Uz visu. Mums nekad nav gana. Un ja arī ir, tad pēc kāda laiciņa atkal gribas vēl. Atkarība. Bet ja lielā daudzumā, tad jau tā var rasties no visa, pie kā pierodam. Pat no cilvēkiem. Tas ir kaitīgi. Un kas nav kaitīgi? Mēs varam iet pa ielu nokrist un salauzt roku. Kāpēc tad mēs visi nestaigājam kā kropļi apkārt? (Un šoreiz runa nav par iekšējo būtību.) Mēs taču īstenībā esam tik samaitāti. Kas vainīgs? Mēs paši. Un nevajag novelt vainu uz citiem cilvēkiem. Nevajag klausīties viņos, darīt kā viņi, spriest un domāt kā viņi, nevajag būt kā viņiem. Katrs no mums ir piedzimis savādāks, tīrs un parasts. Nevajag palikt vienādiem, netīriem un pārāk īpašiem. Tas nav interesanti. Ir taču tik labi būt parastam. Tas ir tik vienkārši. Nu labi, nav viss. Mazliet lepnuma nenāk par ļaunu, bet nedaudz par daudz, un viss ir sabojāts. Un varbūt mums liekas, ka esam pavisam parasti, bet no malas tas var izskatīties pavisam savādāk.
Ne viss ir tā, kā izskatās.