suns (gluži kā Funs) un bezvējš

Karstā svētdiena gāja uz beigām un mašīnu simti plūda uz savām pilsētām. Logs bija labu tiesu vaļā, jo vējš bija tikai rokas stiepiena attālumā ap mašīnu. Kombaini uz lauka tinās putekļu mākoņos, bet laukmalē gaidīja pašizgāzēji augstiem bortiem. Neapskaudu šamējos - visu nedēļu tādā svelmē. Mēģināju atcerēties labības novākšanas secību: mieži-kvieši-rudzi-auzas , jeb tomēr: mieži-rudzi-kvieši-auzas ..., kad pēkšņi ar acs kaktiņu piefiksēju ko neparastu: pa nenopļauto labību, asti un ausis plivinot, jautri lēkāja brūnganbalts suns - nu taisni kā no kādas multenes būtu izkāpis. Bremzēju, kāpināju atpakaļ, ķēru kameru, lecu laukā. Sadzirdējis mašīnas tuvošanos, raibais lēkātājs jau nāca pretī, mēli izkāris. Lai arī kārtīga sanbernāra lielumā, suns bija pats labestības iemiesojums. Ar nožēlu atskārtu, ka mašīnā nav pat cepuma gabaliņa, ko milzim iedot. Bet fotosesiju baigi gribējās uztaisīt. Uzmanīgi likdams pēdas, bridu iekšā laukā, lai sasniegtu traktoru iebrauktās joslas, ar kādām sašvīkāts ikviens labības lauks. Suns steidza pa priekšu, rādīdams ceļu un īpašās vietas, pie kurām derētu apstāties un atzīmēties, ar kājas pacelšanu. Iebrauktās pēdas bija pietiekami platas, lai pa tām netraucēti skrietu ne vien četrkājainais milzis, bet arī divkājainais lempis, kurš jautro skrējienu par katru cenu gribēja iedabūt kadrā. Diez kas no fotosesijas gan nesanāca, jo ik pa laikam vajadzēja mesties četrrāpus, lai paslēptos gan no garām braucošajām mašīnu kolonām, gan smagajiem graudu vedējiem, kas apbrīnojami regulāri kursēja garām. Raibais milzis tūlīt steidza klāt un uzmundrināja jauno draugu ar savu garo mēli. Lai jau! - ka tikai objektīvā neiebrauc. Auto signāls aicināja atpakaļ mašīnā - ģimenei jau bija apnikusi nīkšana karstajā mašīnā. Suns Funs palika ceļa malā, tā īsti nesapratis prom steigšanās iemeslu...
Šodien atkal iznāca braukt tur garām. Vakardienas skrejamtrases vietā - vienmuļš un garlaicīgs rugāju lauks. Ne suņa, ne vēja. Tik spiedīgs karstums un bezvējš.