Bildēšana kā psihiska pataloģija

Palasot Zandymamas pēdējo rakstu, gribot negribot aizdomājos, kur sākās tā robeža, kad cilvēka pārdzīvojums pieder tikai un vienīgi viņam pašam, par spīti taa publiskām izpausmēm.

Var runāt par ētiku, ko drīkst ko nedrīkst, vai būs PIEKLĀJĪGI noknipsēt 30 kadrus ar večuku invalīdu ratos? Bet sasodiits!!!!, viņš tik labi izskataas tajā gaismā, un veel atspulgs uz melnaa merša saaniem.!!! Katrs to strīpiņu novelk pats, cik taalu var iet. Bet atzīstiet.. visi, kas aizmieg, satvēruši savu spoguleni sasvīdušajā plaukstiņā un mostas ar atstieptu īkšķi, gatavi atkal spiest pogu...Cik reizes, tādos brīžos, jums ir gribējies palikt neredzamiem, tikai divataa ar kameru, iekomponējot kadrā, regulējot fokusa attālumu, atslēdzot visus "kā tā drīkst" , "un ja ar tevi tā gadītos" un domājot tikai par emocionālo mesidžu ko nesīs topošā bilde. Lai tas redzamais alter ego turpina iet pa ielu, pieklājīgi novērsies no nelaimīgā karmas upura, tieši tā, kā jādara visiem uz ielas.
Es nemetīšu sprunguli spieķos, lai izcili nobildētu pa asfaltu šļūcošu velomīli ar izšķaidītiem priekšzobiem, bet palikšu pie uzskata, ka tas, kas mums apkārt notiek, viss ir fotogrāfijas vērts un tā nebeidzas ar saulrietiem, kaķiem vai bērniem pagalmā.

Citējot zaulona vārdus raksta nosaukumā, būs vien jāatzīst - bildēšana ir psihiska pataloģija, tikai tās izpausmes formas katram savādākas;))