Mana luga

Es domāju par kārtējo bezmiega nakti. Kārtējo iestudēto bezmiega nakti, jo nav jau tā, ka nevarētu aizmigt, ar miegu problēmu man nekad nav bijis, patiesībā pat jāatzīst, ka es spētu nogulēt lielāko daļu dzīves un nejust nekādu nožēlu par to. Ir cilvēki, kuri baidās iemigt, lai neredzētu murgus. Bez murgiem es nejustos īsti izgulējusies.

Arī šonakt sēžu, izkārusi kājas caur logu, ietinusies segā, un pūšu prom dūmus. Dūmos aizplūst sekundes un minūtes. Tik iestudēta ir šī nakts. Jau iepriekš es pārzinu katru manevru. Sarkanā mašīna nogriežas pa kreisi, piestāj laukumā, izslēdz gaismas. Un tālāk klusums. Tik iestudēts klusums kā šī nakts.
Es iestudēju bezmiegu kā lugu teātrī.
Naktīs sēžu un arvien kaut ko gaidu. Citreiz blāvā monitora gaisma iedzen pelēkas pēdas manā sejā, ko ar ziepēm noberzt nevar.
Manā zoodārzā mīt pavisam nedaudzi zvēri, jo pitonu es palaidu brīvībā, bet Madagaskaras šņācējprusaki aizbēga. Tomēr šķiet, ka es pati lieliski iederētos starp zvēriem - man garšo zāle, patīk grauzt kokus, mēdzu skatīties uz cilvēkiem kamēr apjukumā manā prātā sāk šūpoties astes kauls. Es mēdzu kost cilvēkiem, ņaudēt un rūkt. Tā pat kā zvēriem - arī man ir pūka. Pieķeros kā Džeina, bet aizeju kā Mazais Dranķītis. Neprātā graužu savas iedomu restes līdz izlūzt iedomu zobi. Tad satraukti atdarinu skaņas, kuras dzirdu pa radio. Es tiešām ļoti satraucos, kad uz mani kliedz, jo es taču gribu tikai pavisam mazliet uzmanības. Atkal luncinu savu iedomu asti. Jā un tad es palienu zem gultas un visu piedodu kā suns savam nolāpītajam dzērājam - saimniekam.
Un, lai kurš no mana zoodārza zvēriem es tagad nebūtu, es atkal gaidu kaut ko, kas iespējams nekad, nekad nepienāks. Viss būtu daudz vienkāršāk, ja es būtu tikai cilvēks. Tad es izmantotu savu augsti attīstīto prātu un izdomātu, ko gaidu. Es sapratu, kā to ātrāk sagaidīt, neluncinātu savu iedomu asti un nelūrētu tukšajā trauciņā, uz kura rakstīts - Rembo.
Laikam jau reizēm betona sienās mēdz būt arī auksti. Cilvēki šad tad jautā, kāpēc es tās vismaz nenokrāsoju. Nē, meloju, patiesībā cilvēki vairs jau neko nejautā. Viņi vairs pat nenāk ciemos. Lepnums. Lai nu kā, šīs sešas betona skaldnes veido manu dzīvojamo paralēlskaldni, kas patiesībā karājas gaisā piektā stāva augstumā. Sarkanais matracis stūrī tagad man ir mīļāks par visu, kas jebkad šajā telpā ir bijis. Bet Smalkiem kungiem par prastu.
Es vakar no rīta pamodos agri vienas sīkas lapsenītes dēļ, bet viņa izmainīja manu uztveri par telpu pilnībā.
Atkārtoti nospiežu taustiņu F5. Bet nekas jau nemainās. Tā pati lapa. Tās pašas sejas.
Ja dzīvē varētu nospiest tādu taustiņu un kaut ko atkārot! Vai vēl skaistāk - Ctrl+X un pēcāk tur, kur patiktu, - Ctrl+V. Tad taustiņš Ctrl+S un pēc tam Alt+F4. Tad doties uz Recycle Bin un izdzēst visus liekos failus. Kādreiz būtu skaisti lejupielādēt kādu īpašu epizodi savā dzīvē. Kad patiktu, tad loginoties kādā vietā, kur šķietami kaut kas notiek, un tad signautoties. Tā bēgt no dzīves un slēpt savu IP adresi. Vienīgie draugi būtu sameklēti draugiem.lv portālā pēc interešu sakritības vai skaistām figūrām bildītēs.
Daži saka, ka bezmiegs esot kaitīgs, bet es taču tikai gribu sagaidīt skaistās saullēkta krāsas. Vai tad cilvēkam nedrīkst būt mīļākais diennakts laiks? Tik daudziem taču ir mīļākās puķes.
Reizi nedēļā ir pirmdiena, kāpēc mana dzimšanas diena nevar būt katru pirmdienu? Jā, zinu, tāpēc, ka datumi nesakrīt, bet pieņemsim, ka es piedzimu pirmdienā, kāpēc tad katra diena ar nosaukumu pirmdiena nav mana dzimšanas diena? Vai tad tas nav pašsaprotami?
Es taču nemāku gaidīt! Tad kāpēc citiem ir jāgaida.
Atļāvos iestudēt bezmiegu. Un vēljoprojām sev jautāju, kāpēc, tomēr atbildi zinu, bet vai tā priekš manis ir gana laba?
Priecājos, ka manā zoodārzā beidzot iestājies miers. Vienīgi viens zvērs pavisam kluss vēl sēž uz loga un ļauj dūmiem saklausīt pirmās putnu dziesmas. Labrīt!
Iestudējums no kritiķiem saņema 1/3daļu no acs.