Es domāju par..
Lasu savas domas.Uzmanīgi, it kā katra liekā kustība, katras izelpa varētu sajaukt šīš domu krelles un visas manas pūles būtu veltīgas.
Jūtu,ka rokas kļūst kā ar svinu pielietas, katra nākamā doma ir smagāka par iepriekšējo. Ieelpa,izelpa.Var turpināt tālāk. Pēkšņi manu simetrisko kreļļu zīmējumu pārtrauc kaut kas spilgts,un likās ,ka vienmuļās, iestīvējušās domas sāk savu spēli. Nav jēgas izprast šīs spēles noteikumus, tikai jāaiztaisa ciet acis un jāļaujas draiskai kustībai.
Tas atkal ir viņš. Atceros kā apsolīju sev vairs neatgriezties pagātnē. Jā, atceros! Taču atkal un atkal pārkāpju sev pāri un ļaujos šai spēlei. Tas ir viņš Ēnu zēns.Sagaidījis savu laiku, viņš atkal atnāca.
Istabā skumst klusums, māla krūzē joprojām peld neizdzertā diena. Gribi? es viņam to piedāvāju. Zinu,ka atteiksies, bet neatkāpjoties no iepriekš uzstādītajiem rāmjiem, spēlēju tālāk. Tagad tavs gājiens. Agrāk tu atdzīvinātu klusumu, iemezdams manā krūzē rafinādi. Apsēstos pretī un turētu mani savās zelta acīs. Klusētu. Lūpu kaktiņos iezagtos smaids. Jā, tas skaistais. Tavas zelta acis zibētu, spēlētos ,provocētu! Bet ne tagad, nu vars nē.
Doma aizvien uzmanīgāk spiežas man prātā. Es domāju par savu Ēnu zēnu. Tas vienmēr ir bijis kā balsts, kā patvērums vētras laikā, kā silti dūraiņi aukstajā ziemas vakarā, bet tagad? Tagad viņš ir kļūvis par nastu. Par amuletu,kas spiež pie zemes.
Laiki mainās! man teica, un atbalstītāja sejā parādījās dežūrsmaids,kas smirdēja pēc ikdienas ,jo tas tika dalīts pa labi un pa kreisi ikkatram, kuram tas bija vajadzīgs. Kā, laiki mainās, nemānot sevi, tas jāatzīst. Un,ja nespēj to pieņemt,tad arividerčī!. Un piedod.
Pēkšņi doma izgaisa kā nebijusi. Likās,ka tā bija ieskrējusi mani apraudzīt, uzgrūda man virsū visu savu smagumu un aizbēga.
Taču joprojām manī vērās zelta acis. Tajās dega spītības uguns, kurš negribēja pieļaut gaidāmo sakāvi, bet es sapratu. Es sapratu,ka ir pienācis laiks.
Laiks pārmaiņām, laiks jaunajam dzīves vējam, tāpēc es aizeju. Tā- angļu stilā-neatvadoties.
Es pabeidzu savu spēli ,lai sāktu jaunu, bet Ēnu zēns sēdēja un klusēja. Pagāja stundas, pienāca saltais vakars. Saules gaisma pazuda , un domas beidza savu spēli. Ēnu zēns pasmaidīta- tā,skaisti. Un naivi gaidīja. Gaidīja nakamo rītu, turēdams rokā rafinādes gabaliņu.
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
Absent | 21:42 12.07.2007 | Atbildēt uz komentāru |
Nu jā,arī tur viņš ir pabijis. Pateicos.
zuzella | 21:00 12.07.2007 | Atbildēt uz komentāru |
kkur jau biju lasījusi - laikam dr.lv :]
man ļoti patika gan tad, gan tagad! - burvīgi..