04:13 - dīvains laiks

04:13. Dīvains laiks, lai pamostos Ziemassvētku rītā, tomēr miegs sen vairs nenāca. Aiz loga vēl bija tumšs un šķietami mākoņains, un vienīgo gaismu telpā ienesa laternu sārtie vijumi.

Pēdas saskārās ar auksto grīdu un lēnām, smagiem soļiem, slīdēja uz durvju pusi. Roka berzēja aci. Viesu uzņemšanai paredzētajā telpā bija dīvaini tumšs. Lampiņas eglītē nemirgoja, un, pēc gaismas iedegšanas, acis nedaudz iepletās - te nu nekādīgi nevarēja būt viesojies Ziemassvētku vecītis. Piena glāze, ko smejoties atstāja Ronijs, bija izšķaidīta pa grīdu, cepumi sadrupināti, eglīte apgāzta, un kāds tur brīnums ka lampiņas nemirguļoja - to vienkārši nebija! Tā it kā šajā telpā būtu viesojies Grinčš, bet viņa jau bija par vecu, kā daudzi teica, lai tam ticētu. Jā, viņa tiešām bija izaugusi. Maigās ķermeņa līnijas, vieglais smaids, pelēkzilās acis, protams, šobrīd no tā visa nebija ne miņas. Pakāpusies soli atpakaļ viņa iegrābās lipīgā, vēl mazliet siltā vielā. Zemapziņa zināja, kas tas ir, bez skatīšanās, tomēr cilvēciskais koeficients lika pagriezties. Šausmās viņa mazliet atleca atpakaļ. Kurš? Kas? Kāpēc? Kas vispār bija noticis?
Ievārījuma burciņā vairs bija tikai dažas karotes medus. Kāpēc medus stāv tur, kur jābūt ievārījumam? No tējkannas cēlās verdoši mutuļi. Viņai patika virs tiem turēt seju un izjust katra muskuļa saraušanos un atslābšanu. Elisa, viņas istabas biedrene, čībās sēdēja uz virtuves krēsla un vērās viņā neizpratnes pilnu skatienu. Katru dienu tas pats. Viņa cēlās 04.13 jau vairākas nedēļas, un Elisa kopš atgriezās regulāri sēdēja virtuvē kopā ar viņu, cenšoties kaut ko saprast, bet viņa tikai nesaprātīgā mierā mēdza smaidīt un runāt marazma pilnas lietas. Sākumā arī pārējie dzīvokļa kaimiņi bija nākuši uz virtuvi lūkoties, kas ir noticis, bet nu jau Elisa nāca viena pati. Neviens vairs nenāca kopš saprata ka nav jau vērts. Nekas netiek noskaidrots, atklāts un saprasts. Visi zina tikai to, ka tas sākas pirms 2 nedēļām, kad viņa vienīgā bija Ziemassvētkos palikusi dzīvoklī. Tā vairs nebija viņa.
Šonakt viņa mājās nepārnāca. Elisa kopā ar visiem sēdēja viesistabā un uztraucās. Ronijs jau bija iemidzis uz dīvāna. Leo un Kārters bija devušies uz savu istabu, norūkdami, ka gan jau pārvilksies. Virtuvē bija nelieli asins pilieni pa grīdu. Tas visus darīja nemierīgus. Pulkstenis vilkās pavisam lēni, bija klusa otrdienas nakts. Neviens jau nedomāja par sevi. Gabriela bija pirmā kas neizturēja, klusi pie sevis rūkdama, viņa izvilka no skapīša sveci un novietoja uz galda. Tās liesma neprātā šaudījās, bija bezvējš, un visiem bija skaidrs, ka te bija vēl kāds. Elisa iekrampējusies spilvenā lūdzās, lai šis kāds iet prom. Neviens neko neizdvesa skaļi, bet visi sevī klusībā nodomāja, ja nu tā bija Viņa.
Durvīs noskrapstēja atslēga. Visi pietrausās no trauslā miega. Tikai Elisa kā parasti nebija gulējusi. Kārtējā nakts. 04.13 no rīta. Viņa vienmēr bija augšā šajā laikā, tas bija savāds laiks. Bija pagājis gandrīz gads, kopš Viņa pazuda. Bija atkal Ziemassvētku rīts. Durvis klusi nočīkstēja atveroties. Visi saspringti lūkojās turp. Ziemassvētki šajā dzīvoklī arvien bija baisi. Tur iņa stāvēja savā naktskreklā, kas tagad līdzinājās driskām. Seja bija nošmulēta, mati pinkaini. Rokās viņa turēja baltu kasti apsietu ar baltu lentu. Acis lēnām pacēlās augšup un viņa palūkojās visās sejās. Neviens nepriecājās. Visi bija nobijušies. Tikai viņa smaidīja kā mazs bērns. Viņa būtu teikusi - Priecīgus Ziemassvētkus, bet atverot muti, caur to izslīdēja vien tumsa. Viņa bija neparasti bāla. Agrāk tik spēcīgās rokas, tagad trīcot lēnām atsēja lenti kastei un nocēla vāku. Visi skatījās vēl joprojām sabijušies. No kastes izlidoja balts balodis. Elisa pirmā sāka runāt un piedāvāja Viņai paēst, karstu tēju, kuras mutuļos sildīt seju un šoreiz tiešām ievārījumu, bet nebija jau vērts. Pa atvērtām durvīm ienāca meitene baltā garā kleitā. Viņas acis mirdzēja un lūpās valdīja smaids. Arī viņa bija pavisam bāla. Apgāzās Ziemassvētku eglīte. Uz grīdas parādījās melns laukums kā senas dedzināšanas pēdas. Meitene iegāja telpas vidū un uzšķīla sērkoku. Istabā iestājās melna tumsa, vien mazā liesmiņa mirdzēja, lēnām tuvojās grīdai un apstājās. Tā sāka raustīties līdz nodzisa pa visam. Telpā bija jūtams vējš, dzirdamas gaudas, bet redzams nebija itin nekas.
Divas nedēļas vēlāk 04.13 no rīta. Radio skanēja visparastākā dziesma. Viņi visi sēdēja virtuvē un gvelza marazmu. Cits ar mikseri kūla tīru ūdeni, cits turēja plaukstu virs liesmas, cits ar nazi galdā iegreba dažādas zīmes. Viņi visi savādi smaidīja, viņi zināja ko vairāk. Viesistabas bardaks vēl nebija savākts, bet visiem šķita, ka jaunās asinskrāsas tapetes tur izskatījās pietiekoši labi, lai tās nenomainītu. Savāda salkana smarža pavadīja katru dzīvokļa iemītnieka soli. Virs skapja dzīvoja balti baloži. Vai tad kādam vispār interesēja izlietais piens?
Un tonakt viņi vienkārši mājās nepārnāca. Vien liesma neprātā raustījās kā klusībā smejoties par tiem.