Pavisam parasta piektdiena

-Uz kuru stāvu jums?
-Uz augšu – attrauca viegla, plīvojoša balss. Pati sieviete likās viegli caurspīdīga kā spoks.
Jautājoša mīmika lūkojās sievietes neparasti čirkainajos, plīvojošos matos. Vispirms jaunietis iedomājās, ka nav īsti sapratis, tad nodomāja, ka varbūt viņa runāja citā valodā, kuru viņš nesaprata, bet tad viņš vienkārši nospieda 5. pogu. Šķiet, ka pašreiz viss ritēja gludi.
-Nekad neesmu Tevi te redzējusi, vai Tu nesen ievācies?
Brīža apmulsums.
-Nē, es te dzīvoju jau sešus gadus.
-Tas taču nav iespējams! Redzi, ko nodara lifts. Cilvēki dzīvo vienā mājā tik ilgi, bet tā arī nezina viens par otra eksistenci.
Jaunietis pamāja ar galvu, nezinot, ko atbildēt.
-Visu labu!
Viņš izspruka caur tikko atvērtajām lifta durvīm. Tālākais viņu vairs neinteresēja.
Ārdurvis kā parasti nebija aizslēgtas.

Šķiet šī ģimene arvien izaicināja likteni.

Iegājis virtuvē jaunietis vēroja kā noasiņo svaigi sagrieztais tomāts. Tas radīja zināmu baudas devu un zem matiem paslēptajās acīs iezibējās dzirkstele. Pēkšņi spēcīgas rokas viņu satvēra un uz vaiga tika uzspiesta slapja buča.
-Tu esi mājās, dārgais! Es Tev pagatavoju Tavu iemīļoto lazanju!
-Mammu, es vairs neesmu mazs – jaunietis pusrupji atbrīvojās no tvēriena – un vispār man lazanja negaršo.
-Bet... – māte palika mazliet neveiklā stājā ar ieplestu muti. Jaunietis jau bija savā istabā un prātoja, kas būtu pietiekami labs, lai visiem paliktu nelabi.
Uz betona sienas ar šķērēm viņš ieskrāpēja trīs vertikālas svītras klāt jau esošajiem svītru simtiem. Neviens tā arī nenojauta, ko tās nozīmē. Tikai viņš viegli nosmīnēja un atkrita gultā. Uz griestiem bija melni pleķi. Telpa mazliet dvakoja pēc krāsas vai acetona. Gulta uz dzelzs kājām gurdi čīkstēja un šī skaņa likās tik nomierinoša. Aiz loga pavērās skats uz vientuļu autokapsētu. Vienīgais kaktuss uz loga bija tik tālu izkaltis, lai sāktu plaisāt.
Parastā piektdienā puisis būtu atradies pie kāda no draugiem, kur visi ārdītos, trakotu un no rīta atgūtu samaņu neizdibināmās vietās. Bet šī bija īpaša piektdiena. Nu ne ar ko īpašāka par citām, bet ne ar ko arī neatpalika no citām. Patiesībā jau tāda pati piektdiena kā visas. Tikai jaunietis bija ieņēmis galvā, ka šī ir īpaša diena. Vajadzēja paveikt ko prātam netveramu.
Pēkšņi viņš pieleca kājās un uzvilka uz sienas vēl vienu svītru, un izskrēja pa istabas durvīm. Pastūmis malā mazo brāli jauneklis vēja nests jau nesās ārā pa ēkas ārdurvīm.
-Ha Ha! Ha Ha! – Viņš kliedza pagalmā pacēlis rokas pret debesīm un griezās ap savu asi – Ha Ha!
Logos parādījās izbijušās un pārsteigtas sejas.
Jauneklis noliecās pie zemes un sagrāba ar abām rokām savus matus. Viņš vēl arvien smējās. Vēlreiz pielēcis kājās viņš pārskatīja visas sejas, kas lūkojās viņā.
- Es jūs atceros, es jūs visus atceros! Es visas sejas iegaumēju! Atcerieties vien jūs mani – viņš neprātā kliedza.
Pamanījis logā dīvaino sievieti no lifta, puisis tai paklanījās un uzsmaidīja, tad pazuda aiz mājas stūra.
Vairākas stundas kaimiņienes pagalmā apsprieda šo notikumu un pat pēc tumsas nedevās mājās. Visi vēlējās sagaidīt jaunekli atpakaļ un saprast, kas noticis. Jaunekļa mātes dzīvoklī jau n-to reizi atskanēja telefona zvans no neapmierinātiem kaimiņiem, uz kuru sieviete pat negrasījās atbildēt. Durvis viņa nu jau bija aizslēgusi un nevēra vaļā nevienam.
Visi gaidīja. Klusums likās nogurdinošs, virs galvas vēlās drūmi mākoņi kā vēstneši un gaiss likās neciešami smags. Pirmās lāses krītot iedragāja zemē dziļas rētas, pēcāk zeme jau pierada. Beidzot kaimiņu sievas katra devās uz savu dzīvokli vai cita pie citas, lai turpinātu melst muļķīgus pieņēmumus. Lietus sadragāja žogā ieēdušos putekļus un nogalināja ikvienu smago molekulu.
Īsi pirms pusnakts nāca šausminoša ziņa, visā pagalmā jau bija zināms, ka pazudusi kāda jauna sieviete ar čirkainiem, plīvojošiem matiem, kas dzīvojusi devītajā stāvā. Visos dzīvokļos valdīja kapa klusums. Lietus vēl joprojām spēlēja savādu rotaļu uz palodzēm.
Cilvēki gaidīja, kurš būs nākamais. Nebija jau zināms, vai puisis ir iesaistīts sievietes pazušanā, bet visi tam kaut kā neizprotami ticēja. Visos logos vēl dega gaisma, neviens jau nebija tik drosmīgs, lai ietu gulēt. Vientuļie kaimiņi devās ciemos pie citiem, lai nebūtu jāpaliek vieniem. Lai arī neviens to neteica skaļi, visiem bija mazliet bail.

Pa to laiku lietū pa dubļainu ceļu basām kājām devās kāda sieviete ar čirkainiem matiem, kas lietū bija pieplakuši pie galvas un pleciem, un klāja viņas kaklu. Baltais plandošais krekls bija pielipis pie ādas. Varēja pat būt mazliet auksti, bet to mēs neuzzināsim.
- Bū! - viņa skaļi iekliedzās un smejoties sāka skriet. Dubļi smērēja drēbes.
- Bū! – atsaucās balss no kāda tumša silueta pie šķūnīša zem jumta.
Jauneklis pasniedza sievietei glāzi lēta ķiršu vīna. Šī bija pavisam parasta piektdiena.
- Priekā! – viņš nočukstēja.
- Daudz laimes dzimšanas dienā!
- Man šodien nav dzimšanas diena!
- Esi pārliecināts?

Lētais vīns kā asinis izlija skaidās, tam sekoja glāze. Otra glāze izšķīda pret sienu. Neviens vairs precīzi nezināja – vīns vai asinis. Zem skaidām gadiem gulēja nazis.

Dubļos taku iemina basās pēdas. Caur lietu vēl tālu varēja dzirdēt smieklus. Viņa izgaisa.
Acīs vairs nebija dzirksteles, tomēr sejā joprojām bija iegūlies smīns.
Varbūt tomēr šī bija īpaša piektdiena? Varbūt tomēr kas prātam netverams bija paveikts.
Uz betona sienas no rīta bija parādījusies vēl kāda ieskrāpēta svītra, kas vairāk līdzinājās smīnam.