Tauriņa prieks

Noziegums ir un paliek noziegums, kas padarīts, tas padarīts.Viņa stāvēja un bezpalīdzīgi noraudzījās kā no viņa plūda asinis – es taču tev to lūdzu nedarīt. – viņa nokrita ceļos blakus viņam un sāka raudāt.

Visi kļūdās – vairāk vai mazāk, bet kļūdās. Šoreiz bija par maz ar vārdiem – es taču tev to lūdzu nedarīt, runa nemaz nebija par noziegumu, bet par tā mērķi – es gribēju pierādīt.

Viņa stāvēja tiesas priekšā un raudot čukstēja – es taču lūdzu viņam to nedarīt.
Tiesnesis nesavaldījies uzkliedza viņai – mēs jau to dzirdam 9. reizi!

Vainīgā nebija – vismaz fiziski ne, bet neviens to nezināja. Tiesas procesi bija ilgi. Viņu atstāja pie citām ieslodzītajām.

Tas viss šķita likumsakarīgi – viņa bija slepkava, jo viņai taču bija motīvs un vairāk jau neko citu arī nevajag. Pietiek ar to, ka varēja būt kāds mītisks motīvs.

8. tiesas sēdē viņa tika atzīta par vainīgu – jauna cilvēka nogalināšana ar nodomu, bet viņa taču nebija vainīga pie tā, ka viņas brālis bija slepkava – viņa taču lūdza viņam to nedarīt...