1 no 10 000..

kaimiņš jau kuro reizi uzjāj uz kaut kāda akmeņa. apstājas, nolūr uz pļaujmašīnu, tad uz akmeni.. un pļauj tik tālāk, tēlodams, ka nekas nav bijis..

pļaujmašīna žūžo kā tāda čaklā kamenīte, bet man par to galva vis nesāp. kaut kur tālumā, kāds suns rej uz paša izdomātiem rēgiem. suns rej, bet karavānai nav nekur jāiet. es tikai guļu savā šūpuļtīklā un kustinu kāju pirkstus. rokā man aliņš, bauskas vai tērvetes? - nu tāds aprasojis. auksts, bet sirdi sildošs.. es knibinu etiķeti, bet mazie burbulīši, kā tādi spermotozoīdi traucās pretī izejai, bet tikai vienam lemts būt īstajam. es esmu bijis īstais, bet par to man galva nesāp. ir tikai saule un šupuļtīkls. tie ārsti gan dara brīnumus, nu es atkal varu staigāt, pa māju viens pats un ne draņķa nedarīt.. kaimiņš atkal izpildās, un es mēģinu uzminēt, ko viņš pie sevis tur dudina. piķis un zēvele. aliņš liegi kūst uz mēles un man šķiet, ka esmu laimīgs.. šis brīdis ir īstais.