māksla, znaroks un klases nepopulārākais čalis..

tas bij sen, kad vēl bijām sīki, garmataini, staigājām kedās un ne draņķa nejēdzām no dzīves. tas viss notika cēsīs, pie tādām pilsdrupām, kas tur ir..

nu vot ar draugiem māksliniekiem bijām ieradušies mālēt cēsu pili, jeb pareizāk to kas palicis pāri, dīķi un tā tālāk. es, džeris, jančiks, pētersons un vēl pāris vecāko kursu čaļi un protams jančika brālēns juris, kurš toreiz izpildījās kā mūsu šoferis un pavadonis. toreiz vispār bez jura ne kur un viņam mūsu kompānija ar gāja pie sirds. izlikuši savas planšetes un statīvus sākām darbu, pie viena baudot visnotaļ harmonisko atmosfēru. man ne vella nevedās tai dienā, bet tas tik tur tā. juris gan bij mierā ar visu - ielocijis trīs bundžas tūristu brokastu, kādu paprāvāku gabalu baltmaizes, "selgas" paciņu, un kā šodien atceros - iztukšojis kefīra paku - likās uz auss, turpat aiz soliņiem. juris bij druknas miesas būves, sprogainiem matiem un neredzēti lielu dūres izmēru, tādu kā svarcēlājiem, lodes grūdējiem un tamlīdzīgiem tipāžiem (par bergmani tad vēl neviens neko nezināja), bet citādi juris bij tīri lāgs un izpalīdzīgs. biju nosēdies dīķa malā un baroju pīles, kad mūs apstāja vesela brigāde nezkādu tur vietējo jauniešu, kas varen atslābinātām sejas izteiksmēm centās norādīt, kurš te ir saimnieks un tā tālāk.. viņi bija kādi desmit un vecāki par mums, izņemot vienu, kurš izskatījās pēc pavisam nejauša bandas locekļa - apmēram kā tāds klases nepopulārākais čalis (visās klasēs tādi ir).
- ko tad te matainie darot un kas mēs b_et tādi esot - tā bandas vadonis, kurš pēc izskata atgādināja znaroku, tikai bez ūsām. vismaz man dūša bij papēžos un šmukt ar ne vella nebij kur, jančiks tik drusku šo to iebilda, ka vajagot saglabāt mieru un ka neko sliktu mēs tak nedaram, kas znaroku diezko nepārliecināja. bazaram pieslēdzās arī vēl viens tāds garš un tramīgs, lai mēs cipa šo arī uzzīmējot, ja jau reiz tādi mākslinieki. ja nu, kas nolūkoju tādu riteņa zobratu ar visu pedāli, kurš nez kāpēc bij iemests dīķī. situācija kļuva ar vien saspīlētāka, kad viens no huligāniem sāka ķēzīties ar mūsu krāsām, sak šis arī esot mākslinieks.. nezkāds dīvains klusums un jocīgi ap dūšu palika.. tad atjēdzās jančiks un pilnā sparā iebļāvās: JUUUURĪĪĪĪ!!!! kas visu pēkšņi izmainīja, jo bļāviens bij sasniedzis adresātu un uz brīdi apstulbinājis vietējos varoņus, - juris atskārtis, par notiekošo, daudz nedomādams - neticami veikli sagrāba divus no ļaundariem un tā teikt saskandināja viņu galvas, diemžēl viens no viņiem bij šis iepriekš pieminētais klases nepopulārākais čalis un vēl viens ar tādu urīna krāsas džemperi. vēl vienam iegāza tā, ka nošļakstēja vien. pa seju. visi sarosījās un protams klupdami krizdami metās bēgt, vēl ar zobratu paspēju ievilkt pa muguru tam garajam, kaut arī tēmēju znarokam. juris parāva malā jančiku ar pētersonu, kuri bij iekarsuši un spārdīja vienu neveksmīgi paklupušu koorišiņu, kuram bij tāda balināta šķipsna. tā viss beidzās - dabūjām, vēl vākt kopā to nabaga nepopulāro čali, kurš ne vella nesaprata, kas notiek.. viss būšot labi - tā šis, un aizgāja, ne draņķa nejēdzot no dzīves..