Romance par Gaujas senleju.

Pasaule sevi jauš
- aust rīts.
Klajs, miglas vālos tīts,
bezgalīgu stāstu pauž.

Viss laikā mijas,
krāsa, viela un skats,
šeit Turaidas Rozes kaps
un tautu krustceļi vijas.

No neesības soli speru,
pār telpu tilts ir mests,
šai pasaulē likteņa nests,
es ticu, mīlu un ceru.

Pa stāvajām nogāzēm klīstu
- visapkārt te brīnumu daudz,
tik sirds pēc tā vienīgā sauc,
lai dvēsele neizdzistu.

Kad spēju sevi reiz iepazīt,
un nojaušu, kā mīla raisās,
kur mana zeme skaistā,
tad aizeju pa kāpnēm debesīs.