Mana krāsainā pasaule

Es esmu. Es dzīvoju. Man apkārt ir krāsu virpulis. Tas nemitīgi griežas ap mani, krāsas jaucas un krāsojas. Atkal jaucas un atkal krāsojas. Toņi, atspīdums, ēnas, spilgtums. Visa kā ir tik daudz, un tas viss ap mani. Tas viss manī. Manas emocijas. Manas sajūtas un domas, cerības un ilgas, prieki un bēdas, dusmas un piedošana. Katrai emocijai ir sava krāsa. Esmu emociju pārpilna, varbūt tieši tāpēc mana pasaule ir tik krāsaina, nevis pelēka un vienmuļa. Pār tumši sarkano mīlestības upi slejas gaiši zili cerību tiltiņi. Melnie dusmu vulkāni ar spilgti oranžo ienaida lavu ir paslēpušies pelēkajos aizvainojuma kalnos. Savā pasaulē es pazīstu katru noslēpuma stūrīti, kurš vēl ir neizdibināts. Katru cerību tiltiņu, uz kura var patverties negaisa laikā. Ikvienu dusmu vulkānu, kurš ir gana aktīvs, lai kuru katru brīdi radītu izvirdumu. Ikvienu mīlestības upi, kura kuru katru brīdi draud iziet no krastiem lielās mīlestības dēļ. Šo pasauli veidoju es pati. Tā ir vienreizēja, liela un neatkārtojama. Un tāda ir tikai man. Mana krāsainā, dažādā emociju pasaule, kurā es dzīvoju. Tajā ir noslēpušies mani nepiepildītie sapņi. Citi pie ieejas par sevi katru dienu atgādinot, un liekot tiekties pēc tiem, citi pašā tālākajā aizmirstības bedrē, neliekot par sevi manīt, un ļaujot aizmirst. Manas pasaules iemītnieki ir domas. Es tās mīlu un bez tām nespēju dzīvot. Tās man atgādina par to, kas notiek apkārt, kas ir bijis, un varbūt notiks. Tās mani moka un tomēr atbrīvo.
Es nezinu kādas ir citas pasaules. Varbūt tajās nav itin nekā. Varbūt tās ir tukšas un pamestas, jo tajās neviens nedzīvo. Un ja nu visi savas pasaules izliktu publiskai apskatei? Lai dalītos priekos, bēdās un skumjās ar citiem, vai varbūt lai smeltos idejas savas pasaules papildināšanai? Un tik un tā katra pasaule paliktu neatkārtojama, jo ja tavā pasaulē nav vietas mīlestībai, skaistā upe nemūžam neiegūs kaislīgi sarkano nokrāsu. Ja esi vientuļš un nomākts, prieka lauki nekad nebūs spilgti dzeltenā krāsā. Katrs savu krāsu pasauli var papildināt emocijas vai nu pastiprinot vai tieši otrādāk – neizmantojot. Katrai krāsai tādējādi var pievienot spilgtumu un ēnojumu, un tā nekad nepaliks vienāda, jo līdz ar mums mainās arī mūsu pasaule. Un kāda tad īsti ir tavējā? Vai tev maz tāda ir? Katram ir, bet varbūt tu to neesi atradis. Meklē, jo arī tava kaut kur ir.