Vētra

Negaiss, vējš, lietus. Dusmas virmoja apkārt neļaudamas vaļu priekam vai līdzjūtībai. Naids skatījās uz to visu un plūda cauri manam prātam nedodams atelpu. Aizvainojums pilināja savas asaras cauri piedošanas lietussargam, viss savandīts, nekārtīgs, neko nevar saprast. Kāpēc? Kāpēc tāds haoss? Pāridarījums, asaras, sāpes, alkas pēc miera un klusuma bija ieslodzītas ilgu būrī. Tas bija aizslēgts ar lielu skumju atslēgu. Un kas tad nu? Pēkšņi viss pazuda. Tukšums, klusums. Ilgas atbrīvoja klusumu un mieru. Viss izvandīts un tomēr tik rāms un mierīgs. Kārtība bija jaušama tikai manā prātā, un tomēr vēl joprojām ne miņas no prieka, piedošanas un līdzjūtības. Tikai maza atelpa. Pavisam neilgi ...