Saule atvadījās norietot.

Saule. Liela, apaļa un dzeltena lode, kura silda mūsu galvu un prātus.

Mēs to redzam ik dienu. Ja tā nav, tad to aizsedz lielie mākoņi, cenzdamies sauli noslēpt, bet mēs tomēr zinām, ka viņa tur ir. Kaut kur, aiz mākoņiem. Un šajās dienās kaut kā pietrūkst. Varbūt siltuma? Bet varbūt mūsu prāts un acis ir pieradušas pie šīs zelta lodītes tur augšā. Tad nu es sēžu pie jūras. Gar manām kājām trinas smilšu graudi. Tie izskatās tik skaisti un maigi un manas nosauļotās ādas. Man priekšā ir jūra. Tik zila un liela. Vienu brīdi zila, tad jau zaļa, ar baltām putām, kuras dažbrīd aizsniedza manu kāju pirkstgalus. Debesis lāsojas dažādos sārtos un oranžos toņos, kā akvareļkrāsas. Ņem otu un zīmē. Velc vienu līniju pie otras. Blakus un pāri. Horizonts ir tik tālu, bet var redzēt vietu, kur tas sakļaujas ar mierīgo jūru. Un saule. Bet šodien tā ir sarkana. Liela un spilgta. Tik tuvu man. Un tomēr tālu. Es to nevaru aizsniegt, bet viņa ir man te pat blakus. Tā silda un mierina. Es to vēl nebiju redzējusi tik skaistu. Sārtā lode pamazām pāršķēla vietu, kur debesis saskārās ar jūru. saule devās tālāk. Es skatījos līdz satumsa. Debesīs palika vien maza atblāzma no milzīgā skaistuma, kas tikko bija manā acu priekšā. te nu es sēžu. Plašā pludmalē un visa jūra ir man pie kājām. Saule no manis atvadījās. Atvadījās norietot.