Par viņu...

Ārā lija lietus ... Viņš sēdēja pie loga un raudzījās savā atspulgā ... Pēdējā laikā tik daudz kas bija noticis ... Viņš vienkārši nespēja ar sevi sadzīvot ... Viņš nevarēja izturēt to seju, kas katru rītu neizpratnē viņā vērās no spoguļa un to seju, kura tagad viņā raudzījās no loga stikla atspulga ... Viņam gribējās sasist visus spoguļus, visus stiklus, visu, kur viņš varētu ieraudzīt šo sāpju pilno seju, bet viņš apzinājās arī to, ka tas nav iespējams. Viņš sev pārmeta tik daudz ko, varbūt pat nepamatoti daudz ... Viņš nevienam neko nejautāja, viņš nevienam neko nestāstīja, nebija jau tā, ka ne ar vienu nerunāja, bet vienkārši par sevi neko daudz nestāstīja. Neviens neko daudz nezināja, vienīgi to, ka viņš ar draudzeni ir pašķīries ... Un neviens neko arī nejautāja, varbūt vienīgi pāris uzmācīgu būtņu ... Bet visvairāk viņa prātu nodarbināja atmiņas, tā diena, kad viņa pateica, ka viss ir beidzies un ka tā tas ir jau labu laiciņu ... Viņam tik ļoti sāpēja šis nodarījums, tas viņu smacēja, bet viņš vienalga nevienam neko nestāstīja, nevienam tas nebija jāzina. Puisim likās, ka būs labāk tad, ja viņš viens visu izcietīs. Bet tā nebija, ar katru dienu palika arvien smagāk un smagāk, viņam bija grūti, tomēr nevienam to uzzināt nebija lemts, vismaz līdz šim ...
Tomēr kad kafejnīcas durvis atvērās pa tām ienāca skaista meitene ... Viņa bija pilnīgi slapja un vietas kur apsēsties nebija. Viņa pienāca pie puiša un jautāja vai drīkst apsēsties. Viņš nespēja atteikt un tā viņi uzsāka sarunu. Tā pat, par šo un to, būtībā ne par ko. Tomēr viņi apmainījās ar telefona numuriem ... Un tā sākās puiša jaunā draudzība. Un jo vairāk viņi runāja, jo interesantāk viņiem palika vienam ar otru. Sākumā gan tās bija pavisam nevainīgas sarunas, par skolas gaitām un citām šķietami nenozīmīgām lietām, bet tā viņi tikai pamazām iepazina viens otru ...
Tomēr kādu dienu meitene kavēja satikšanos ... Viņš viņai vairākas reizes zvanīja, bet viņa necēla klausuli ... Kad puisis jau stundu bija gaidījis viņam apnika un viņš nosprieda, ka atkal viņš ir ticis piečakarēts. Ar to nebija viegli samierināties. Viņam uzmācās domas, ka tā bija tikai kārtējā meitene, kura neko citu negribēja kā vien paspēlēties ar viņa jūtām ... Tas viņu tik ļoti sāpināja, ka viņš nezināja ko darīt ... Viņš atkal sāka domāt par to, ko katru rītu nākas ieraudzīt spogulī un kas viņam tik ļoti nepatīk ... Viņš vairāk nekā stundu staigāja pa pilsētu, vienkārši bezmērķīgi klīda apkārt ... Un ārā atkal lija lietus, tikai šoreiz neviens eņģelis pretī nenāca ... Jā, tieši tā arī viņš iedomājās – eņģelis, bet kad viņš sevi pieķēra tā domājam uzreiz prātā sāka šaudīties arī miljoniem citu domu par to, ka viņa nemaz nebija nekāds eņģelis. Eņģeli parasti tā nerīkojas, viņi nevar tā vienkārši neatnākt ... Un puisi pārņēma dusmas ... Viņš aizgāja mājās, iegāja savā istabā un ... apsēdās uz gultas ... Viņam vēl nekad nebija bijis tik slikti un viņš nesaprata kāpēc, jo tā meitene taču nemaz nebija tik svarīga viņa dzīvē ... vai varbūt tomēr? Viņš nevarēja uz šo jautājumu atbildēt, vismaz ne tagad, ne šajos apstākļos ... bija pārāk daudz emociju, daudz par daudz ...
- - -
Viņš pamodās no telefona zvana ... Bija nakts vidus ... Viņam zvanīja “eņģelis” ... Un viņš īsti nesaprata kāpēc ... Bija taču tik vēls ... Un tomēr viņš pacēla ... Balss, kas atskanēja otrā klausules galā izklausījās satraukta un pārbijusies un meitene viņu lūdza iznākt laukā ... Viņš gan bija nesaprašanā, tomēr izgāja ... Apkārt neviena nebija, bet tad atkal atskanēja telefona zvans, šoreiz meitene sacīja, lai viņš paskatās uz debesīm un pasaka ko redz ... Puisis palūkojās un teica, ka redz mēnesi ...
- Jā, bet kādu?
- Nu ... šonakt ir pilnmēness ...
- Tieši tā ...
- Bet ko Tu ar to gribi teikt?
Tad pēkšņi iečabējās tuvējo krūmu lapas un no tiem iznira meitene ... Tā bija viņa – eņģelis ... Puisis vienkārši skatījās uz viņu un nespēja neko pateikt, viņš bija samulsis ... Taču viņa pienāca viņam klāt un teica:
- Piedod, ka es šodien neierados, man tiešām ļoti žēl, ka liku tev gaidīt ...
Puisis neko neatbildēja ... Viņš skatījās viņai tieši acīs cenšoties izdibināt kāpēc viņa šurp nākusi. Un tad viņš jautāja:
- Bet kāpēc Tu tagad esi te?
- Es ... Man vajadzēja tevi redzēt ...
- Bet mums bija sarunāta tikšanās, kāpēc tad tu neatnāci? ...
- Es ... man ...
Un viņas sejā iezagās raizes un skumjas ... Viņš vēl neviena sejā nebija redzējis ko tādu ... Tas likās tik ... aizraujoši, tas fascinēja ...
- Šodien nomira mana labākā draudzene ...
Viņš nožēloja, ka pajautājis tik sāpīgu jautājumu. Un mēģināja izkulties no situācijas ...
- Ak, piedod ... Es nezināju, man likās, ka tu vienkārši negribi mani vairāk redzēt ...
- Nē, nē ... Kā gan es varētu tevi tā vienkārši pamest ne vārda nesakot?
- Es nezinu, zinu tikai to, ka tā ir gadījies, negribas ko tādu piedzīvot vēlreiz ...
- Es saprotu ...
- Jā, bet man ir vēl viens jautājums – kāpēc tu tagad atrodies šeit? Ir taču nakts vidus ...
- Man gribējās tevi redzēt un atvainoties ...
- Un kāpēc jautājums par pilnmēnesi?
- Jo ... es nezinu ... man vienkārši ienāca prātā ... Tas taču ir tik skaists ... vai tad tev nepatīk?
- Nu ... nekādu pretenziju man nav, bet tomēr – nakts vidū ... kāpēc tāda laika izvēle?
- Jo es biju ... tur, kur apglabāja manu draudzeni ... visu dienu ... un es sapratu, ka man kādu vajag ...
- Un tas kāds biju es?
- Jā ... bet ja tu nevēlies ar mani runāt, es sapratīšu ...
Sekoja ilgs klusuma mirklis, bet tad puisis piegāja meitenei pavisam tuvu klāt un maigi noskūpstīja viņu ... Tad viss bija pateikts, vārdus vairs nevajadzēja, ne tagad ... tas visu tikai izjauktu ... Un viņi arī neko neteica ... Viņi gāja pa pilnmēness apspīdēto ceļu un bija tik labi ... Likās, ka tā tas varētu turpināties mūžīgi, bet ... ausa gaisma un nakts burvība sāka zust ... Viņi abi devās mājup, tikai tagad tukšumu, kas bija viņu sirdīs, aizpildīja jaunas sajūtas ...