Speles Jaunā Spēletaja - 1. Pakaļdzišanās

..Sapņotāja bija viena. Pilnīgi viena. Pilnīgā tumsā. Vienmēr skatoties zem kājām uz leju, baidoties paklupt, viņa nezināja kur bija nonākusi, un šajā neziņā slīkstot viņa nezināja kur iet tālāk, tapēc

viņa vienkārši apstajās un nokrita celos likteņa prekšā. Viņa padevāt. Tā pat uz līdzenas vietas.
Kaut kas pavīdēja tumsā. Dīvaina skaņa. Tā viņu biedēja. Viņa pacēla galvu un savā priekša ieraudzija bailu skatienu. Tās slepas tumsā pirms uzbrukuma.
Sapņotāja zibenīgi pieleca kājās un metās bēgt. Bailes sekoja. Lidzenums....lidzenums ...līdzenums...bezcerība s lauki....
NO place to hide... No place to hide...
Taču Bezcerība pazuda bez vēsts, kad pie horizonta parādijās koks. Sapņotāja leca cik augstu vien varēj,a piekērās un rāpās uz augšu dzivnieciska ātrumā.
Kaut arī Bailes nemāceja raties kokos, briesmas vēl bija blakus. Par koku pār laidas šaubas, kas aizķera Sapnotaju nar savu smago sparnu. Viņa nokrita lejā, smagi atsisdamies pret zemi. Kad pacēla galu viņa ieraudzija Nepārliecinātību, kas elpoja voņai virsū savu smirdigo elpu. Viņa bija iedzīta stūrī.
No place tu run...No place tu run....
un kad viņa domaja ka ir pienācis gals.....