Tieši tā - Esi laimīgs!

Patīkami smiekli atskanēja no koridora – Tu esi laimīga ?- kāds jautāja.

-Nē, neesmu, bet raudāt man apnicis, acis no tā jau sūrst un sāp.-
-Ne tu, ne es vakar dzimuši un zinām, ka tā nav taisnība –
-Tieši tā, tu vēl nemaz arī neesi piedzimis.-

Mazliet skauda un mazliet sāpēja. Viņa iedomājās par dubulto grāmatzīmi plānotājā – jau 24. marts. Arī es drīz kļūšu veca – un tad viņa par saviem vārdiem iesmējās.

Tas ir kaut kas neiespaidojams un nemaināms. Minūte vienmēr ir tikai 60 sekundes gara. Tici vai nē – tās garums nav atkarīgs no tavām vēlmēm un alkām.

TU vēl neesi dzimis – kā tev ir paveicies!

Atkal atskanēja smiekli no koridora un klusi čuksti – man ir tik grūti. Smiekli pamazām sāka pārvērsties apslēptos šņukstos. To neviens nedzirdēja – visi priecājās par viņas maigajiem smiekliem.

Vaigos asaras bija izgrauzušas sliedes, pa kurām tās ritēja. Viņa neizskatījās nožēlojama, bet tikai nogurusi un dziļi sāpināta. Ikviens pēkšņi bija pamanījis asaras, kas atradās uz vaigiem un acīs – visi centās viņu žēlot – maigi runāja, apskāva, solīja, ka viss būs kārtībā, bet viņa visus atgrūda un skrēja uz ārdurvīm, pagrūda malā bērnu, kas bija pie tām apstājies. Viņš sāka raudāt. Viņam bija tikai nepilni divi gadi. Viņam sāpēja.

Viņa viņu paņēma rokās un apskāva – piespieda sev cieši klāt. Viņa pārstāja raudāt, arī bērns pārstāja. – Piedod.

Viņa aizbēga un pazuda lietū. Aizbēga no visiem, kas viņu mīlēja un ko viņa mīlēja – priecājies, ka tu vēl neesi dzimis – arī tevi viņa atstātu.

Visi staigāja ar lietussargiem, jo lija. Viņai tāda nebija, jo lietussargus viņa necieta – apģērbs bija izmircis. Viņa ienīda sevi par to, ka vienmēr bēga prom, jo uzskatīja to par vieglāko – Tev ir vieglāk? – viņa raudot vaicāja sev.

Atbildi nesaņēma atpakaļ, gluži kā uz jautājumu, ko bieži bija uzdevusi sev kādreiz – vai es esmu laimīga?