Mēs tikai bariņš trako

Avāriju skaits Rīgas ielās sasniedzis kritisko robežu. Nedaudz par agru vai vēlu nospiestas bremzes vairs nelīdzēs. Tikai avārijā izdzīvojis cilvēks apzinās, cik patiesībā nozīmīgs ir mirklis.

„Ķieģelis”? Braucam! Nogriezties aizliegts? Griežamies. Tikai šonakt ļauts mums būt kam vairāk. Maize ir pelnījusi dubultu sviestu. Ak, jā, un vēl kādu no smalkajiem sieriem.
Miliči mums uzsmaida, nezinot neko par ļaunu. „ Dokumenti kārtībā. Laimīgu ceļu.” Smejamies! Šonakt tas ir ļauts. Aiz stūra un „Aidā!”
Kāds mūs varbūt šonakt sauktu par Rīgas vandāļiem, bet mēs uztaurējam, pamājam ar roku un traucam tieši pāri dubultai baltai līnijai.
Pa labi, pa kreisi, pa kreisi, pa labi. Daugavā atmirdz mūžīgā laternu sonāte.
Mums ir pašiem sava sonāte.
Mēs – bariņš trako. Iebraucam Daugavā – baltajos viļņos. Cilvēki sašutumā aiztur elpas. Piestāj citas mašīnas. Bet mēs taču tikai pabarosim pīles! Un būsim prom! Ticiet!
Uztaurēt, pamāt ar roku! Sēžam uz mašīnas jumta, mājam ar rokām un smejamies. Graužam sausu mazi un mājam ar rokām! Pīles nokavēja mūsu kluso randiņu.
Maizei gan virsū sviests un izsmalcināts siers, bet vēl arvien mazliet par sausu! Citreiz atgādiniet par lētajiem vīniem!
Mēs tikai bariņš trako, nepievērsiet uzmanību mums. Pievērsieties Daugavas iknakts sonātei.
Otrreiz miliči mūs vaļā nelaistu. Tikai smaidītu.