Heroīns 9
Un tur viņa atkal nāca.
Viņš nepavisam nebija pārsteigts. Viņš jau viņu gaidīja, kā vienmēr, uz tā paša vientuļā akmeņa, uz kura viņi atkal vēroja tālumu, tik ilgi kāmēr nepārzināja katru tā vaibstu, katru neredzamo līniju un skrambu. Taču līdzko saule pietuvojās tāluma robežai, viņai atkal bija jādodas prom. Arī šoreiz viņš viņu nelaida, jo zināja, viņa neatgriezīsies.
- Tava vieta ir pie manis!- viņs viņu turēja.
- Es te nevaru palikt.-
- Tad mūkam prom tālumā. -
- Tu nesaproti. - viņa nu jau raudāja.
- Saprotu. - vinš nepiekrita.
- Neko nesaproti. - viņa kratīja galvu.
- Es tevi mīlu.- viņš aizšķērsoja viņai ceļu, nepieļaudams viņas pazušanu.
Viņa izrāva viņa sirdi un trieca pret vientuļo akmeni. Mirsti! Heroīns!
* * *
Viņa atmodās. Viņai bija vienalga, kur viņa atrodas, viņai bija jātiek prom. Viņa skrēja. Rokas vēl neklausīja, tās nesavaldīja stūri, un viņa jau lidoja.
turpinājums sekos..
REX | 13:34 20.03.2007 | Atbildēt uz komentāru |
Nav slikti.Gaidu turpinājumu:)))