Kļūda aprēķinos

- Cilvēki, tos es ienīstu. Mani kaitina slimība, ko viņi velk sev līdzi – vientulību. –

Nebija nozīmes cilvēkiem pieturā, viņi netika pamanīti, arī tā meitene, kas vairākkārt no somas izvilka matu ķemmi un pārķemmēja matus, ne arī mazā meitene rozā pusmētelī ar rozā mugursomu, tie palika nepamanīti, tāpat kā melnmatainā meitene, kurai apsēdos autobusā blakus un sarunājos.

Klusi pie sevis iesmējos – pašlabuma meklētāja To es par sevi. Meklējot kaut ko tik ļoti pašsaprotamu kā smaidīgas sejas, es apmulsu no dusmīgajamiem acu skatiem, kļuva bail, ne jau no tiem skatieniem, bet no tās pasaules, kas ar skaudību raudzījās uz tiem, kas smaidīja.

4875 plus 752 plus 1982.. Tas ir septiņi tūkstoši seši simti deviņi. Kļūda aprēķinos, kalkulators rādīja 7609. Es taču tā arī saku, tā arī domāju.

Vēlreiz iedomājoties par tiem cilvēkiem, kas pieturā netika pamanīti, kaut vai tā pati meitene, kas vairrākkārt izvilka no mugursomas ķemmi, lai pārķemmētu savus matus. Vēl aizvien nesaprotu kamdēļ viņa tā. Es mugursomu attaisīju tikai vienreiz, lai izņemtu cimdus – rokas sala,lai arī pavasaris.

Un es izeju ārpus pasaules steigas un nolemtām beigām, tikai tāpēc, lai būtu tur viena, tikai tāpēc, lai neviens man netraucētu smaidīt, kad esmu viena, lai neviens netraucētu raudāt, ja nu es tā gribētu. Un ja nu es gribētu izņem matu ķemmi no mugursomas un pārķemmēt matus.

Kļūda aprēķinos – nav tādas vietas un laika, lai atrastos tāda vietā, kur neatradīsies kāds, kas centīsies nosodīt tavu rīcību, tevi pašu, jo pasaulei, taču nav vienalga, kas gan cits pabaros tās egoismu, ja ne skaudīgas domas un pārinodarījumi citiem.