...

Viņa uzvilka savu masku......un devās iepirkties.....mājās pārnākusi viņa masku nenoņēma....kāpēc....?

Viņš skatījās tālumā un gudroja, bet no acīm viņa neko nesaprata jo tās bijā tās pašas dziļās, zaļās acis.....Viņa prasija: "kas noticis? Par ko tu domā?
Bet viņš to vien pateica: "Nekas īpašs....neuztraucies tu tur nēesi iesaistīta!"
Viņa bija iemācījusies samierināties ar šādu atbildi un tālāk nedzirdēt, bet šoreiz bija kautkas savādāk, tad viņš pēkšņi ierunājās: "Tev dažreiz nav tā, ka gribas nomirt: pārdomā prātā scenārijus kā to izdarīt u tā tālāk?"
Viņa tikai atbildēja, ka tā nav jo viņai ir pārāk lielas bailes, pat ļoti lielas.
Viņš turpināja: "Zini, man ir vienaldzīga mana nākotne un citu cilvēku arī, bet ir pāris cilvēki kas man pašlaik ļoti uztrauc : kas ar viņiem notiek un tādā garā un viens no tiem cilvēkiem esi tu! Bet man par tevi nav jāuztraucās, jo tu esi stipra: tu māki par sevi pastāvēt, tu atrisini daudz problēmu un palīdzi citiem, tu rūpējies par vairākiem cilvēkiem un palīdzi tiem.....tu esi stipra!"
Bet viņa atbildēja: "Es jau baidjos ka tu tā teiksi....patiesība es spēju palīdzēt citiem, bet sev ne! Kad es kādu izvelku no bedres es pati tajā iekrītu, bet neviens to nepamana, ka man ar to ir problēmas, ka es nevaru pati no tās izkļūt!"
Viņa sāka raudāt pie sevis klusi iekšienē...un atkal nerādija ka ir iekritusi vēl vienā bedrē....! Viņš viņai prasīja vai viņa neraud, bet viņa nekad neatdzina ka raud....viņa pasmaidīja un pateica: "Nē, es nekad neraudu!"
Un paslēpa savas jūtas aiz smaida maskas....