Koka lietus

/Foto - Kvant/
-Vai kādam var piederēt pieskāriens?

Kāds teica, ka varot, cits, ka nē. Visi skatījās uz mani ar domu – kas sekos tālāk. Bet es stāvēju un skatījos uz viņiem.
Tad es lūdzu, lai visi paceļ rokas. Negribīgi, bet rokas tomēr pacēlās. Dažs labs sāka smīkņāt. Es palūdzu visiem aizvērt acis un...
Kāda sieviete teica, lai es beidzot ākstīties.

Bet tev ap kaklu bija tāda siksniņa, kurā sakārti koka riņķīši. Es ilgi to vēroju. Tā mani kaitināja. Tā visu laiku grozījās ap tavu kaklu. Viens riņķītis aizslīdēja aiz pleca. Cits riņķītis no otras puses nāca vietā. Atkal riņķītis pazuda. Un tā arvien. Kā mūžība šie riņķīši griezās. Tie mani hipnotizēja. Es necietu šo tavu lietiņu ap kaklu. Es necietu!
Necietu tik ļoti.. ka savā neprātā pieskrēju klāt un norāvu to. Es ļāvu lai riņķīši sabirst cilvēkiem zem kājām, un manā rokā palika tikai striķītis. Es ļāvu lai cilvēki tos sabradā.
Tu laikam vienkārši nesaprati.
Tu domāji, ka es tevi ienīstu.

Kur tik muļķīgi var nolīt džinkstošs koka lietus?
Vai kādam var piederēt pieskāriens?