Fotogrāfijas maģija un kods
Vai esam kādreiz padomājuši par to, ka mūsu vecāki kādreiz bija jauni un skaisti?
Ka viņi bija unikāli un tādi paši kā mēs -
sapņoja, cerēja, piedalījās pavasara talkās,
mīlēja, aizrāvās, bija moderni un stilīgi.
Vienkārši - dzīvoja.
Viņi savam laikam un mēs savam.
Vai esam kādreiz padomājuši par mūsu vecmāmiņām, vectēviem, senču senčiem un viņu likteņiem?
Man personīgi ļoti daudz pasaka manu vecāku jaunības fotogrāfijas par to laiku, kurā viņi dzīvoja,
par viņiem pašiem...
Tajās var tik daudz saskatīt...
Ja ir vēlēšanās...
PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM
Animi | 17:04 10.03.2007 | Atbildēt uz komentāru |
+ kasis
iewinja | 00:41 11.03.2007 | Atbildēt uz komentāru |
:) jauki, ka vismaz vēl kāds tur fotogrāfijas tikpat augstā vērtē kā es :)
nils | 22:23 11.03.2007 | Atbildēt uz komentāru |
paldies Tev, iewinja!
RLiene | 19:27 12.03.2007 | Atbildēt uz komentāru |
īstenībā es pie tiem neskaitāmajiem omītes bilžu albūmiem esmu nosēdējusi kopumā vismaz nedēļu. VISMAZ. un tur vienmēr var atrast kko tādu. pat īsti nezinu ko. Man ir paveicies redzēt vecvecmāmiņas Sibīrijas bildes. Nekad neesmu raudājusi par bildēm, bet tas bija kkas īpašs.
nils | 14:02 13.03.2007 | Atbildēt uz komentāru |
dabiga, pilnībā Tev piekrītu un ļoti, ļoti, ļoti novēlu Tev šīs Tavas mīļās un dziļi godājamās vecmāmiņas Sibīrijas bildes saglabāt, (arī varbūt nu jau ar modernajiem reprodukcijas veidiem) iemūžināt, lai tās varētu vēl skatīt visi Tavi bērni un bērnu bērni un mazmazbērni!
Šo mūsu senču priekšā mums godbijībā ir jānoliec galvas un to jāiemāca arī turpmākajām paaudzēm.
RLiene | 20:02 13.03.2007 | Atbildēt uz komentāru |
Paldies!
Tie ir tādi dzīves stāsti, tādi skati un sajūtas, liekas ka acīs var izlasīt to cilvēku dzīves.
Īpaši atmiņā iespiedusies viena - mana vecvecvecmāmiņa stāv pie sētas, fonā pusgruvusi māja, un pie sētas liela saulespuķe.
Prieks jaucās ar sāpēm un skumjām. Un es cienu visas tās bildes jo tās nesalīdzināt ar "pozerbildēm". Un vēl zinot to kāds retums tajā sētā bija fotogrāfs ar fotoaparātu, pēc stāstītā, tas liek tos albūmus goda vietā likt.
nils | 10:40 14.03.2007 | Atbildēt uz komentāru |
Prieks par Tevi, dabiga, jo ar šādu attieksmi kā Tev mēs neaizmirsīsim to, ka esam latvieši, neaizmirsīsim mūsu saknes un mūsu tautas un ģimenes, senču vēsturi. Tātad mums ir cerība!
Man ir liels kauns par tiem latviešiem, kas kaunās savas latvietības un savukārt liels prieks par tiem - it sevišķi jaunajiem cilvēkiem, kas ir lepni, ka ir latvieši, lepni par savām saknēm un tur augstā godā savu tautu. Uzskatu, ka ja cilvēks negodā savus senčus, tad viņš nevar godāt arī savu tautu.
Vēlreiz paldies Tev.
kasis | 15:27 10.03.2007 | Atbildēt uz komentāru |
Varēji jau kādu veco bilžuku šitā vietā ielikt
Bet doma sasaucas ar manējām :)