mm..

Par pavasari..

Tā bija sen gaidītā un sen neredzētā brīvība. Un apmulsums no tās.. Varēja iet, bet kur? Nebija nemaz, kur iet. Nebija neviena pie kā aiziet, neviena, kas gaidītu.

Jā, tas bija pavasaris, kas atraisīja sasietās rokas, bet man taču nebija, kur iet. Tas nedaudz radīja šaubas par brīvības patiesumu, arī apmulsums nepazuda.

Gribēju sper soli uz priekšu, bet tur nebija vietas, speru soli sāņus, bet tur akmens grēda, paklupu, atpakaļ neiešu - negribu iekrist nebrīves tīklos, vairāk nē... Mani taču tikko tikai izglāba.

Mans 18. pavasaris... Lai arī brīva ārēji - iekšējēji iesprostota stikla kupolā, kas no domām veidots.

Saule apspīdēja matu cirtas un lika izskatīties tām zeltainām un mirdzošām.

Pavasaris ir pavasaris, gribi vai nē, tas atsien tavas rokas un Tevi pašu un ļauj Tev iet...