Pabaro savu iztēli.

nekomerciāla bilde...
ne jau par to ir šis stāsts.

Svina pelēka diena kā šī, vienīgi sausa! Ārā ir tieši tik silts, lai varētu staigāt bez virsjakas. Laika ziņās tika solīts lietus, tāpēc daudzi pārvietojas ar stieņiem, kuriem apvilkts audums, rokās.
Izmanevrējot starp septiņām deviņu stāvu ēkām, garām divām piecu stāvu ēkām un caur vairākiem divu stāvu ēku pagalmiem, var nonākt parkā, gar kuru ved tramvaja sliedes. Pēc lokālo joku nostāstiem – Paulītes parkā. Tajā ir 2 galvenie ceļi, kas krusto parku, 1 ceļš, kas met riņķi apkārt visam parkam un 14 mazi celiņi, kas tos savā starpā savieno.

„Kuš! Zāle aug!”

Sērīgajā vītolā ar nazi iegrebts uzraksts „Pabaro savu iztēli!”.
Es stāvu zem koka un metu maizi. Metu tuvu, tālu, stipri, viegli, bet putni nenāk. Garām iet cilvēki, bet es metu maizi.
Apstājas kāds vīrs ar striķi ap kaklu un jautā, ko es te darot, bet es taču tikai metu maizi!
Es jautāju, kas viņam tas par striķi, bet viņš taču tikai nēsā kaklasaiti.
Putni nenāk.

Sāk līt lietus.
Ar lupatu aptītie stieņi laikam ir kāda sēņu pasuga – pēkšņi izaug lieli un piepūšas, šķiet, ka tos grūti nest, jo cilvēki tos tagad tur virs galvas un savelk riebuma pilnas sejas.
Putnu nav.

Spiegdamas caur parka 17. celiņu iznesās 3 jaunas dāmas. Viena kliedza kaut ko par sabojātiem matiem, otra, ka kurpes maisot, bet trešā? Trešā iespēra otrajai un skrēja prom. Cilvēki... Sarežģīta suga. Vēl tik daudz ko pētīt!

Ja kāds toreiz man būtu pajautājis, kas ir kurpes – es būtu teikusi, ka nezinu. Bet tagad secināju, ka tie ir plastmasas gabali, piesieti pie pēdām, lai ekonomētu zeķes. Jā, zeķes – tas ir kaut kas! Zilas vilnas zeķes, vai zaļas ar pirkstiem, vai dzeltenas līdz ceļgalam. Ir vēl arī, protams, tādas caurspīdīgas, kas iet pāri ceļgaliem un ar mežģīnēm, bet par tām nerunāšu labāk!

Vai zināt, cik apnicīgi ir gaidīt? Tā nu es te stāvu, metu maizi un gaidu. Bet šķiet, ka viņi aizmirsa ierasties. Putni...

Ziniet kas ir dīvaini? Reti kurš ievēroja, ka dāmas skrēja pa 17. celiņu. Parkā taču bija tikai 14.
Tagad tu domā pašķirt atpakaļ un pārlasīt.
Tiešām.
Varbūt tagad mazliet pasmaidīt? Bet nē!

Ievelku krustiņu vītolā ar spirta marķieri (varena lieta, ko nebojā pat lietus!) un apakšā parakstu – „Pabaroju!”

Cilvēki...