[laimē] Iesprostota dvesele

Viņas īstenība nebija klāt. Viņa vienkarši atsedēja. meitene ar sapņu krasas acīm. Viņa centas macēt nedomāt. Vienu stundu pec otras. Nebija jēgas- nosala kajas. Viņa piezvanija Karlim
- Aizved mani majās. - viņš neatteica. Viņš nekad neatteica.

Viņa izgāja ārā. Sals bija visapkart. Sala pat elpa. Viņu tas neutrauca. Apkārt bija saskrejuši dažādi iemesli- kapēc nē. Lieli un mazi. Bezjēdzīgi un ļoti svarigi. Pēkšņi likās viņa neizturēs.
Beidzot viņš piebruca - maziņš, vecs, netīrs dzipiņš.
Ne bez grūtībam viņa tajā ierāpās. Iekšā bija silti. Abolu atsvaidzinātāja smarža. Neliels bardaks. Vienvard sakot mājība.
Skanēja mūzika. Kaut kut naizmugurē. Tik klusi ka dazkart likas zemapziņā.
Tā bija tā īpašā dziesma...jā.. ta kas skan tad kad...nav svariigi..visi saprata...
Dziesma klusi skanēja. Klusi. Klusi. Kārlis arī klusēja. Pie loga pieklauvēja iemesls. Viņu sauca Jā! Bet arī viņu viņa aizūtija prom. Vēlējās nedomāt.
Pirmo reizi klausoties šo dziesmu viņa skatijas uz priekšu ne atpakaļ.
Saule spīdēja, zēl ka ne sildija. Zilajas debesīs balta komēta [ ievēlies vēlēšanos] - lidmašīna.
DziesmA klusi skan.
Ceļš ir galā. Tiek noslāpēts motors. Pazūd skaņa. Un Kārlis saka : - atgadini man lai salaboju Radio!-
Viņā mēmi pamaj ar galvu. Dvīvaini. Saidri.
Vairs viņa nedomaja. Skrēja. Piezvanija - Tev!
-Sveiki!-
-Es gau gaidiju, ka tu piezvanīsi.-
-Negribēju, bet...-
-Bet?-
-Bet..-