atskaite

Viena lidmašīna atlido, cita atkal aizlido un tā arvien, bet, nē, šoreiz mani nemaz neuztrauc mehānikas brīnums, kas ar metāla spārniem un mehānisku motoru sirds vietā spēj pacelties gaisā un laisties pa debesjumu. Šoreiz cilvēki...

Miegs šorīt bija deformēts vai arī pārāk mazās devās. Neprātīgs aukstums aiz loga un maigs siltums no aptītās segas – negribu ārā, šodien nē, man sals, negribu. Bet tāda vārda nemaz neesot, ir jādara, jāiet un jādomā, ka esi nokavējis autobusu, tātad arī tikšanos, bet nē, tas bija viltus autobuss, kas aizsteidzās projām tieši manu acu priekšā.

Autobusa pieturā stāvēja divas pensionāres – nebija jau tas uz pieres rakstīts, bet šķita, ka tā varētu būt – izskats mēdz mānīt, bet būtu diezgan nepieklājīgi un nepamatoti, ja būtu jautājusi, cik viņām to ziemu jau pavadīts, jautāt tikai tāpēc, lai sanāktu pilnvērtīga un patiesa dienas atskaite.

Tikšanos nenokavēju:
1. cilvēks – viņa bija jauna meitene, ar dzeltenu, platu lociņu matos, ar zilganzaļiem auskariem lodveida formas, meitenei bija džemperis ar dažādu krāsu svītrām. Meitenei acis bija zilpelēkas, vaigi nedaudz iesārti un viņas vārds bija Māksliniece. Māksliniece runāja daudz, bet patīkamā balss tonī, kas ausīs skanēja kā mūzika.
2. cilvēks – nodaļas vadītāja, nav nozīmes kādas nodaļas vadītāja, bet īsāk sakot – Vadītāja. Viņa bija sieviete gados – pensionāre gan ne, tērpusies brūnās velveta biksēs un tumši brūnā džemperī, Vadītājai mati bija īsi, nedaudz iesarkani, runājot, viņa nepārtraukti aiztika savu degungalu, ik pa laikam skaļi iesmējās.
3. cilvēks – Glabātāja. Mati iesirmi, sīkas ķermeņa uzbūves sieviete, runāja, ieturot pauzes, ik pa laika tieši acīs ieskatīdamās. Glabātāja šķita darba un dzīves nogurdināta.

Deformētais mēness mani šodien nepameta, kopš to ieraudzīju, varbūt pati tam pārāk pievērsos, bet jo vairāk skatījos, jo labāk redzēju, ka tā viens gals ir izstiepts, gluži kā izplūdis akvarelis.

Pilnas ielas ar cilvēkiem un nomāktām domām – ļauj atpūsties. Es atkal kavēju un atkal es kavēju miegu, bet šodien tas nav svarīgi – tikai cilvēkiem es šodien pievērsos un, protams, arī deformētajam mēnesim, kas man virsū uzticīgi sekoja līdzi un es atbalstīju viņu ar savu uzmanību un pacietību.

Viņi visi bija man riņķī, es domāju – mēness un cilvēki, bet ne jau viņi derēja, lai parunātos, pasmietos kopā – mēness nesmējās, tas rādīja nopietnas un nesatricināmas acis, ik pa laikam pierē ievilka rūpju rievu un sarauca uzacis. Tas vienkārši teica –ar labunakti, bet man kā vienmēr nebija laika to sadzirdēt un es vien nodīcu – atvadīties jau nevajag!

Un tomēr – mans deformētais mēness rīt būs atkal klāt, jo tas saistīts ar manām deformētajām domām.