Pagātne.

Šonakt nomira mans tēvs.

Nē, mani nevajag žēlot. Nē, viņš nenomira tā kā jūs domājat. Viņš mirst jau trešo reizi.

Nozieguma vieta: manā sapnī.
Nozieguma veikšanas laiks: naktī no 19. uz 20. februāri. Nozieguma veikšanas iemesls: pagātne.

Vienreiz viņš jau ir miris manos sapņos. Toreiz gan tas bija daudz trakāk, jo viņš krita no kraujas. Viņš bija mašīnā, un es... es biju blakus. Šoreiz viss bija daudz mierīgāk. Es viņu pat neredzēju. Bija vienkārši apziņa.

Atgriezos savā bērnības atmiņu apvītajā mājā. Parasta ķieģeļu māja, līdz kurai varēja nokļūt tikai, izejot cauri dārzam. Otrpus mājai pacēlās uzkalns, kurš jau atradās kapsētas teritorijā. Grūti iedomāties, ka tika pavadītas tik daudz naktis šinī mājā, kas bija uz robežas ar mirušo pasauli, bet to patiesi nejuta, jo uzkalns vienmēr palika kaut kur aiz mājas, un ja par to nedomāja, tad to vienkārši ar laiku pieņēma kā pašsaprotamu.

Šī māja piederēja manai vecmāmiņai. Pieļauju domu, ka tā joprojām pieder viņai. Prātā cenšos iziet vēlreiz visām istabām, bet ar katru gadu to ir grūtāk un grūtāk izdarīt. Visu sāk apvīt miglainas aprises, kaut gan kopēju ieskatu joprojām paturu prātā.

Sapnī neuzgāju uz šīs zemes, kas ir tikai pagātnes elpa, jo tagad tai ir jāmet līkums. Biju daudz jaunāka nekā tagad, varbūt tik jauna kā tad, kad pēdējo reizi spēru kāju uz šīs zemes. Apvijusi pirkstus, krampjaini berzēju tos gar dzelzs sētas stieņiem. Ar lielām acīm vēros dārzā. Māja vienmēr palika šeit otrajā plānā. Parasti pamanīja tieši dārzu. Manas vecmāmiņas visa dzīve bija tieši šis dārzs. Ak, ja jūs redzētu šo dārzu tulpju laikā. Tas bija skaistākais dārzs visā ielā, un man pat gribējās domāt, ka visā pilsētā! Nesen lūkojos kādā bildē, kas bija uzņemta tieši šinī burvīgajā pavasara laikā. Mēs nostājušies puķu dobēs, ieskauti tulpēs, smaidam un lūkojamies objektīvā. Kāds noklusēts mirklis, it kā visi kaut ko zinātu, bet visi paklausīgi novienojušies par to nerunāt.

Es nezinu, ko lai izjūt pret šiem cilvēkiem un pret šo vietu. Kādreiz mīlēti, pēc tam nīsti un pat bijība ir bijusi pret viņiem. Ir bijušas visas emocijas, un tagad viss ir notrulinājies. Man viņi ir vienaldzīgi. Vēl vairāk vienaldzīgi nekā tie cilvēki, kuri stāv ar mani kopā pieturās, gaidot ierodamies transportu. Šie nezināmie cilvēki mani vairāk saista, nekā šie noklīdušie dzīves pabērni. Jokaini...es būdama daudz jaunāka par viņiem, atļaujos viņiem aizrādīt. Liktenis mēdz būt izsmējīgs joku plēsējs.

Kā vienā filmā nesen teica: Katram no mums ir savs personīgais dēmons. Iespējams šie cilvēki ir mani dēmoni...nevis viens, bet vairāki. Es viņus uzvarēju. Kaut gan varbūt tikai iemācījos tos ignorēt...