Fotogrāfija un nosaukums.

Nelielas pārdomas pa rvisiem mums svarīgu tematu, proti, nosaukums.

Daudzi no mums ir saskārušies ar šo mūžam esošo problēmu, dot savam darbam nosaukumu vai ne. Šī jautājuma svarīgums slēpjas apstāklī, ka nosaukums un darbs ļoti bieži veido vienu,nedalāmu vienību. Ļoti bieži ir gadījumi , kad nosaukums veido psiholoģisku noskaņu, piešķir darbam savu emocionālo noskaņu.
Ja aplūkojam gleznotāju darbus, tad redzams, ka šeit jautājuma risinājumi ir ļoti daudz. Tā piemēram ainavists savu darbu var nosaukt “ Ainava” , vai , lai precīzāk raksturotu, ‘’Lauku ainava Latgalē’’, savukārt, ja autors vēlas piešķirt savam darbam dokumentālismu, darba nosaukumā var iekļaut precīzu vietas nosaukumu ‘’Talsu pilskalns’’. Tieši tāpat rīkojas portretists un klusās dabas gleznotājs, ‘’Klusā daba ar spuldzīti’’, ‘’Portrets’’, reizēm var iekļaut arī portretējamā vārdu. Savukārt, ja gleznotājs vēlas piešķirt savam darbam noskaņu, kura no pirmā mirkļa nav redzama, viņš lieto jau sarežģītākus nosaukumus, šādā gadījumā darba nosaukums spēlē vēl lielāku lomu. Šādiem darbiem, kuri rēķinās ar zināmas fantāzijas devu skatītājam, ir divi attīstības scenāriji. Mākslinieks var piešķirt vienkāršu nosaukumu ‘’Skats’’ vai arī dot pilnīgi konkrētu nosaukumu. Pirmajā variantā skatītājs , pamatojoties uz savām spējām un iztēli, var piešķirt pats savu domu darbam, savukārt, otrajā variantā autors jau ir parūpējies lai skatītājā izsauktu konkrētas sajūtas. Šādos gadījumos mākslinieks rīkojas līdzīgi muzikantam piešķirot saviem darbiem nosaukumus.
Līdzīgi māksliniekam, arī fotogrāfs dod saviem darbiem nosaukumus. Ar to atšķirību, ka fotogrāfija vienmēr tiek radīta ar objektīvās realitātes palīdzību, un tikai balstoties objektīvajā realitātē, tā spēj panākt objekta un subjekta mijiedarbību, un tieši aiz šī iemesla mēs esam spiesti dot saviem darbiem nosaukumus krietni uzmanīgāk. Tā piemēram foto ar nosaukumu ‘’Uz tilta’’ kurā attēlots tilts un uz tā cilvēku figūras. Nosaukums vienkārši apraksta fotogrāfiju, neko tai ne piešķirot, ne liekot par kaut ko aizdomāties, šāds nosaukums ir lieks, nekas taču nemainītos, ja to nosauktu ‘’Fotogrāfija’’, vai ‘’Tilts’’. Vai arī , teiksim, fotogrāfijā attēlots kaķis un tā tad arī ir nosaukta ‘’Kaķis’’. Arī šāds nosaukums ir pilnīgi lieks, tā gleznu varētu nosaukt gleznotājs, bet ne fotogrāfs, jo fotogrāfija , kā jau minēju, balstās objektīvajā realitātē, un šeit ir attēlots konkrēts kaķis un nekas vairāk. Šādā gadījumā skatītājs varētu pat nedaudz apvainoties , jo viņam rodas iespaids, ka fotogrāfs pieļauj domu, ka skatītājs nevar saprast kas ir attēlots un tādēļ autors , drošības pēc, vēlreiz pasaka, ka kaķis ir kaķis.
Jāsaprot, ka fotogrāfija bez nosaukuma dod vaļu skatītāja fantāzijai, līdz ar to skatītājs var atklāt jaunu saturu šajā darbā, pat tādu, par kuru autoram nebija aizdomas, bet tai pat laikā tā spēj aizvest skatītāju līdz autora domai, turklāt skatītājs nebūs saistīts ar apziņu, ka darba emocijas viņam tiek uzspiestas. Piešķirot nosaukumu fotogrāfijas doma tiek ievirzīta konkrētā virzienā, šādā veidā autors, labākajā gadījumā, liedz skatītājam pašam nonākt līdz darba domai, vai sliktākajā gadījumā , autors uzspiež savu, bieži pat banālo, viedokli.
Atsevišķi varam izdalīt darbus kuri ir ar poētisku, lirisku noskaņu. Šeit nosaukums piem. ‘’Poēzija’’galīgi nebūs vietā, jo , ja darbs tiešām ir poētiskis, lirisks, autors lielu daļu no šīm sajūtām atņems. Skatītājs to uztvers kā autora neuzticēšanos skatītājam, šaubas par skatītāja sagatavotību, nav lieku reizi jāatgādina kāda noskaņa ir šim darbam. Autors, protams, var iebilst, ka ne jau visi ir spējīgi saskatīt darba domu, sajūtas. Šeit jāpiebilst, ka , ja jau skatītājs nespēj saskatīt poēziju tur kur tā ir, tad viņam neplīdzēs arī nosaukums, vienalga cik lieliem burtiem tas arī nebūtu rakstīts.
No visa augstākminētā varam izdarīt dažus secinājumus: pirmkārt, fotogrāfijai nosaukums jāpiešķir krietni uzmanīgāk kā gleznām, jo fotogrāfija attēlo konkrēto brīdi, konkrētajā mirklī, otrkārt, fotogrāfija nepanes nosaukumus kuri apraksta tajā attēloto. Šādi nosaukumi aizskar skatītāju, jo izrāda autora necieņu/neuzticēšanos skatītājam, treškārt, poētiskām fotogrāfijām , tādām kur objektīvā realitāte kura attēlota fotogrāfijā nes citu domu, ir sevišķi grūti piešķirt nosaukumu. Šādā gadījumā ir jābūt sevišķi uzmanīgam ar nosaukuma piešķiršanu, jāizvairās no nosaukumiem kuri tieši var norādīt uz emocionālu vai estētisku noskaņu , kura ir šim darbam.
Tādējādi fotogrāfa kultūra izpaužas ne tikai kā,tādas vai citādas fotogrāfijas uzņemšanā, bet arī tās nosaukumā, kuru fotogrāfs būs izdomājis. Šeit izpaudīsies fotogrāfa gaume, vai gluži pretēji-bezgaumība. Neveiksmīgi vai bezgaumīgi nosaukumi rada aizdomas par fotogrāfa nepietiekamo māksliniecisko sagatavotību, bet šādas aizdomas samazina viņa darbu emocionālo vērtību.


Darba tapšanā izmantoti materiāli no žurnāla ‘’Fotografie 60’’ , 1960.