blogs.gif
17:20 25.07.2014

Kraska - tur aiz sētām.

Autors: Kinasts
Kraska - tur aiz sētām.
Kraska - tur aiz sētām.

Runā, ka nav nepareizu atbilžu – ir tikai nepareizie jautājumi.

Neiedziļinoties, ko īsti nozīmē „pareizais” un „nepareizais”, mēs varam pajautāt nākamo un tad nu skatīties, kas notiks.

Piemēram, kas ir pilsēta?


img.fotoblog.lv...

„Apjomi, proporcijas, vertikāles un horizontāles”, teiks arhitekti, apcerot līniju, punktu, formu un funkciju bezgalīgās savienojumu miriādes pilsētvides audumā, kuru ik dienas no jauna loka, saloka un atloka tie paši mazie un lielie cilvēki. Laigan kāda tur starpība – mazs vai liels. Cilvēks ir un paliek būtne, kas iedzīvina. Iedzīvotājs.

„Ielas, elektrolīnijas, komunikācijas, rādiusi un pārējā infrastruktūra”, teiks inženieri, kuri skrupulozi un līdz simtdaļām izsver katru pilsētas telpas stūrīti un vislabāk par visiem saprot, ka tikai septiņreiz nomērot, var to vienu reizi nogriezt. Tomēr vai mazums pilsētu radušās, kad neviens par mērīšanu nav domājis?

„Noziegumi, slepkavas un zagļi”, teiks policisti, jo dienu no dienas redzot to netīkamo un pelēko, zem ielu putekļiem esošo pilsētu, tie ir noguruši. Un nevar jau pārmest. Neesam mēs vēl tik tālu nodzīvojušies, lai saprastu, ka acis uz ielas pieder visiem un līdz ar to tā atbildība tāpat būtu nesama kopīgiem spēkiem. Drošībā un azotē. Vai tas ir tik neiespējami? Pat ja runājam par betonu, asfaltu un ķieģeļiem.

„Parki, koki, puķes un apstādījumi”, teiks dārznieki, līdz matu galiem ierakušies sīpolos, mulčā un pazuduši kaut kur pa vidu starp Kūfalta sapņiem un darbiem. Tiem aiz nagiem ir puse Rīgas un dvēselē mūžīgi augošais un kopjamais. Tātad dzīvība.

„Nauda un bezgalīgas iespējas nopelnīt”, teiks biznesmeņi, jo varam taču arī mūžīgi aizstāvēt, ka pilsētas radušās, kur tirdzniecībai krustcelēs izveidojušās tās stabilākās formas. Un tad tās pilsētas vārās un burbuļo, tajās dzimst un mirst miljoniemdaudz ideju, tiek būvēti cepļi, rūpnīcas un no krāsmatām izaug strādnieku rajoni.

Kur ir, tur rodas.

„Mājas”, teiks sirms rīdzinieks. Jo klāt ir stāvēts tam, kā mainījušies laiki un cilvēki, kuri šos laikus paši veidojuši. Pats veidojis un pats izvēlējies. Saukt šīs te par mājām.

„Sajūta”, teiks rakstnieks un pie tā arī paliks. Jo tāpat nekas nav konkrēts un fiksējams. Tikai pieredzams.

Un, skat, kāda daudzība un visādība atbildēs. Tās vienlaicīgi ir konkrētas un netvaramas, tās liek it kā katru reizi par jaunu pārjautāt, lai norādītu uz to, ka pats jautājums, ja ne nepareizs, ir uzdodams citādāks.

Kāpēc ir pilsēta?

Šis jau ir labāk. Tas ļauj tuvoties cēlonim. Un viens no tiem ir tāds, ka cilvēks, būdams par daļu no dabas, ir nerimstoši radošs un reizē pretrunīgs ar to, jo tiecas uz disharmonisku pārbūvi un transformāciju. No nomadiskiem kļūstot par nometnieciskiem, arī pārējā dabas vide it kā kļuva par kaut ko statisku un tātad, iespējams, nemainīgu, kuru var bez mitas uzart, izrakt, aizrakt, pārbērt, izjaukt un mēģināt pa savam salikt atpakaļ.

Gadās visādi.

Un tas ir noticis arī ar Rīgu un tās robežās pavisam noteikti nežēlīga izrēķināšanas ir skārusi Sarkandaugavu jeb Krasku.

Rīgas daļa, kas atrodas nu jau gandrīz pilnībā aizbērtās Sarkandaugavas upes (Daugavas lejteces labā krasta atteka) krastos gluži kā jebkura no 58 pilsētas apkaimēm ir unikāla. Ar to domājot – neatkārtojama.

„1806.gadā Rīgas skolotājs un senatnes pētnieks J.K. Broce izteicis domu, ka Sarkandaugavas upe savu nosaukumu ieguvusi no dzeltenajiem un smilšainajiem kalniem (Daugavas ielejas kāpas), kas toreiz pacēlušies upes labajā krastā. Cits izskaidrojums nosaukumu atvasina no reed (lejasvācu val.) un reede (holandiešu val.) – Daugavas reids – izdevīga vieta kuģiem noenkuroties ziemā vai glābjoties no vētras, kam Sarkandaugavu esot izmantojuši jau 13. gs. Rehde Duna, Reede Duna izrunā vēlāk pārvērtās par Rote Duna, Der Rothe Duna – Sarkandaugava)” *

Turpinot atsaukties uz ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni, Sarkandaugavas upe reiz saukta arī par Soda grāvi. Tajā 16. un 17. gadsimtā notikusi notiesāto sieviešu peldināšana. Ja sieviete negrima, tad tika sadedzināta sārtā. Beigta balle. Burtiski.

Pašlaik vietējie iedzīvotāji tās nedaudzās atvērto ūdeņu paliekas dēvē par Smirdupīti, Draņķupīti un Grāvi. Tiek izmantots arī bezpersoniskākais no iespējamajiem – Kanāls.

Tomēr šis ir tikai un vienīgs tāds vektorizēts skats no vēstures perspektīvas. Piemēram, apkaimes vietējo iedzīvotāju dažreiz lietotā palama Kraska ir pavisam mūsdienīgs produkts, kas ideāli reprezentē šīs pilsētas piesātināto un reizē līdz iztikas, estētikas un ētikas minimumam reducēto dabu. Sarkandaugava. Kaut kas sarkans. Tātad Kraska. Pie tā arī paliksim.

„Apkaimi pilsētā administratīvi iekļauj 1828. gadā. 100gadus pēc Pētera I iedomātās pilsētas attīstības Sarkandaugava kļūst par pilntiesīgu Rīgas pilsētas sastāvdaļu. Tas ir viens pirmajiem Rīgas rūpniecības rajoniem – industrializācijas šūpulis, kurā gar Ganību dambi un Vecdaugavu 19. gs. 30. gados sāka koncentrēties lielie rūpnieciskie uzņēmumi. Tur atradies arī Krievu-franču rūpnīcu sabiedrības uzņēmums „Provodņik”, kas 20. gs. sākumā kļūst par 4. lielāko gumijas pārstrādes un 2. lielāko aviācijas riepu ražošanas uzņēmumu pasaulē.” **

Provodņika masīvais ķermenis tur stāv vēl tagad. Tomēr Kraska šodien ir kaut kas pārprasts, un, kā tas ir noticis ar citām Rīgas apkaimēm, tā ir tikusi pakļauta visdažādāko sociāli-urbāno mītu ietekmei. Gluži kā ar Maskačku – neej tur, jo tas ir nedroši, tur viss ir psiholoģiski aizaudzis, noslīcis purvā un stagnē vārda visplašākajā nozīmē.

Kas viss, protams, ir pilnīgas muļķības. Ne-rīdziniekiem pieņemts, ka jebkas, kas atrodas ārpus Rīgas centra, izņemot renesansi piedzīvojušo Āgenskalnu un mūžam statusā esošo Mežaparku, ir definēts kā kaut kas „ne īsti līdz galam un, Tu, jau zini – tāds kaut kāds”. Kraska līdzīgi Sarkandaugavas upei ir cilvēku pašu roku noslēpta kaut kur dziļumā. Norakta?

Tomēr daba nemīl un nav spējīga uz tukšumu. Tā ir pilna ar dzīvi. Un atliek tikai būt gatavam ņemt dalību savas pilsētas pieredzē, lai, stāvot Tilta un Duntes ielas krustojumā, nenobītos no kravas mašīnu karavānām, bet ar futbola bumbu padusē taisnā ceļā dotos uz mūslaiku Kraskas pretrunīgāko simbolu – Tvaika ielu. Futbola bumba noderēs, jo daudziem nezinot, aiz Tvaiķenes mūriem slēpjas fantastisks parks ar melanholisku dīķi un futbola laukumu.

Šie mūri, sētas un žogi pavisam noteikti ir tas, kas šo apkaimi raksturo visprecīzāk. Vai tas ir pārprasts īpašumtiesību manifests, vai arī tieša norāde uz mentālu un fizisku slēpšanos? Varbūt tas ir tīrākais aizgājušās ideoloģijas nopelns, jo tik blīva eklektika ir jānošķir. Lai tur vai kas.

Un tā arī ir atslēga uz Kraskas dvēseli! Neizdarīt nekādus pieņēmumus, bet iet un baudīt to, ka vienā kvartālā blakus stāv un savu kopdzīvi risina Staļina iespaidīgie un vēl krāšņie ēku apjomi, Hruščova taupība, pirmskara koka namiņi un kāds bezgaumīgs jaunais projekts, kuram rokas apvijušas mazas ieliņas ar tieši tik un tādu reljefu, lai es jau tagad Krasku pasludinātu par Rīgas jauno dēļošanas meku. Vēl tikai jāpagaida, līdz „Ghetto Games” sapratīs, ka tieši šī ir vieta, kur kaldināt Rīgas jauno parkūrapaaudzi, lai visas tās sētas un mūri no robežām kļūtu par treniņlaukumu.

Tad arī dienas beigās visi gūtie iespaidi ir sakārtojami un salokāmi, esot Aldara parkā jeb „Dauderos”, kur kādreiz tika rasta vieta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidencei, bet pašlaik mājo Latvijas Kultūras muzejs. Vēl tikai jāsaprot, ko tas pasaka par tām mākslīgajām pilsdrupām, kas pauguriņā mīt vien pārsimts metrus nostāk. Baumo, ka pat parkā esošais dīķis ir rakts Latvijas valsts kontūras formā, tomēr patiesība ir jānoskaidro katram pašam. Un neuztraucieties – sētas un žogi izvago arī šo Kraskas tik romantisko sirdi.

Kraska ir nepareiza. Jo tieši tādi paši ir cilvēki.Tāpēc arī pilsēta. Baigi vienkārši.


PĀRĒJĀS BILDES ŠIM RAKSTAM

Komentāri:

Citagaisma | 19:33 25.07.2014 | Atbildēt uz komentāru |

Patīkami, ka ir vēl cilvēki saglabājušies, kuri spēj uzrakstīt garu rakstu, samērā labā latviešu valodā. ..un ja viņi vēl bildē, tad pārvērrtēt viņus ir ļoti grūti.

Anonymous | 23:01 25.07.2014 | Atbildēt uz komentāru |

Jēēē-un ir vēl kāds ,kurš prot to izlasīt līdz beigām. Gudrīši. :) :) :)

Citagaisma | 10:32 26.07.2014 |

Ar to jau arī gudrs cilvēks atšķiras no bērna, ka viņam ir pacietība.

Anonymous | 12:16 28.07.2014 | Atbildēt uz komentāru |

Labi rūkts :)

VValdis | 13:03 28.07.2014 | Atbildēt uz komentāru |

palasīšu vēlāk.



Pievienot savu komentāru var tikai reģistrēts lietotājs. Lūdzu, reģistrējies!


Mana info:

Saīsnes:

meklet:

kategorija

RAKSTA INFO:

Nosaukums: Kraska - tur aiz sētām.
Autors: Kinasts
Kategorija: Mana ikdiena
Datums: 17:20 25.07.2014
Reitings: 9
Skatīts: 27259
Balsots: 3

Šobrīd online (0):